Dziednieces Maijas Kalniņas mājaslapa

Sākums | Reģistrācija | Iziet | Ieeja

Sveicam vārda dienā:

Ceturtdiena,26.04.2018,11:04
Sveicināti Viesis|RSS
Vietnes izvēlne
Rakstu kategorijas
Iezīmdienas senču kalendārā [8]
Paražas, ticējumi [5]
Senču ieteikumi, pamācības [4]
Šis un tas [1]
Sākums » Raksti » Senču gudrības » Šis un tas

Mūsu senču zināšanas šodien, šeit, ik dienu

Cilvēki savā „attīstībā” ir aizgājuši tik tālu, ka viņi ar savu rosīšanos iznīcina gan paši sevi, gan viens otru, gan dabu, gan planētu kopumā. Bēdas, naids, cilvēku garīgais aklums laika plūdumā nevis iet mazumā, bet gan vairumā.

 

Šodien jau daudzi ir sapratuši, ka laiks atgriezties pie nevardarbīgas attieksmes pret visu – sevi, vienam pret otru, dabu jeb, citiem vārdiem sakot, - dzīvot, ievērojot dabas un Kosmosa likumsakarības. Ar katru nākošo paaudzi cilvēce aiziet arvien tālāk no dabas, no savas patiesās būtības. 

 

Iedomāsimies koku – vai tas var dzīvot un augt bez saknēm? Zaudējot daļu sakņu, tas vairs nevar pilnvērtīgi eksistēt.  

 

Kas tad ir mūsu saknes?Tās ir mūsu senču dzīvesziņa – zināšanas par visu lietu dabu un kārtību – dzīvesveidu, attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, dabu, vidi, Kosmosu, Dievu. Katram no mums ir savas saknes – zināšanas, kuras glabājas mūsu šūnās. Taču šīs zināšanas dažādu apstākļu dēļ ir daudzējādi bloķētas, tāpēc mēs nespējam tās izmantot.

  

 Zināšanas

  

Lielu daļu no šīm zināšanām laika plūdumā no paaudzes uz paaudzi, no tālās pagātnes līdz mūsdienām ir atnesusi mūsu folklora. Tā slēpj sevī bagātas un vērtīgas zināšanas – senču gudrības, kuras izpaužas arī dainās. Dainas! Cik ģeniāli vienkārši, skaisti, harmoniski vārdi un tikpat vienkāršas, skaistas, dziļi emocionālas un harmoniskas melodijas, lai var izpildīt, domājams arī izpildīja, jebkurš – gan bērns, gan pieaugušais, gan vecs, gan jauns, gan vīrs, gan sieva, gan ar, gan bez muzikālām dotībām. Tās laika plūdumā ir noslīpējušās un mirdz kā slīpēti dimanti – briljanti. Tās, melodiju un jūtu nestas, izplūst no dvēseles dzīlēm un saplūst ar biti – ziedu – ozolu – putna dziesmu – akmeni – jūru – Sauli – Mēnesi – Visumu – Kosmosu, visu piepildīdama un harmonizēdama.

Apzinot dainas, mēs mūsu tēvu tēvu uzkrātās zināšanas jeb liktās „laipas” varam pielietot šodien un šeit. Pie šīm zināšanām vienkārši ir jāatgriežas, tās jāizmanto.

Kā zināms šodien, un vēl jo vairāk senatnē – cilvēka domai, vārdam, jūtām piemīt liels spēks, kas ir arī visa materiālā pirmsākums, radītājs un uzturētājs Visumā – Kosmosā. Mūsu senči, neapšaubāmi un acīmredzami to visu zināja jau sirmā senatnē. Tad cilvēki dzīvoja, apzinoties šo patiesību. Pēc latvju dainām spriežot, cilvēki domas un vārda spēku izmantoja ikdienā gan sevis un dabas harmonizācijai, gan dažādu ļaunumu novēršanai, gan dziedināšanai, gan laika apstākļu uzlabošanai, gan attiecību nodibināšanai ar citu dimensiju smalkajām būtnēm. Pēc dainām spriežot, cilvēki centās un arī dzīvoja saskaņā gan ar sevi, gan viens otru, gan dabu, gan Kosmosu.

Daudzās dainās ir sastopamas ģeniālas cilvēka domas, vārda, jūtu bezgalības, dziļuma, spēka zināšanas – DOMU FORMULAS jeb DOMFORMAS.

Formulu būtība varētu būt tāda, ka jebkura laba, gaiša, priecīga doma, to nesošās smalkās vibrācijas, salīdzinājumos izteikta, dzēš vai uzvar ļauno domu, domformas, enerģijas, to rupjās vibrācijas – tātad atvaira tā saucamos tumšos spēkus un ar tiem saistītās dažādās problēmas.

Šodienas saprotamiem vārdiem to varētu izteikt kā – DOMA+JŪTAS+VĀRDS = DOMFORMA jeb FORMULA, kurai piemīt liels garīgs spēks, kas pasakā „nē” visam, kas tevi iznīcina – naidam, vājumam, bēdām.

Dainas izdziedot, melodijas tik ļoti savijas ar vārdiem - domu, ka, dainu dziedot, izteiktā doma tiek pacelta it kā uz spārniem, tā aizlido laiku un telpu visumā, transformējas un atgriežas piepildīta un materializējusies. Tādējādi mēs harmonizējam sevi, savu dzīves telpu, Kosmosu, kā arī savienojamies ar savām saknēm.

Piemēram:

Ej, Laimīte, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās,
Nelaid mani to celiņu,
Kur aizgāja ļauna diena.
 
Riti, riti rīta rasa
Pa ozola lapiņām,
Tā ritēja ļauna diena
Garām manu augumiņ’.
 
Nedod, Dievs, man bēdiņu,
Es nemāku bēdāties.
Vēja mātei vien pasaki,
Lai iepūta ūdenī.
 
Nelaimīte kājas āva,
Grasās manim līdzi nākt.
Nāc, Laimīte, tu man līdzi,
Basajām kājiņām.
 
Sita mani, dūra mani
Kā ozola bluķēniņ.
Neiesita, neiedūra
Kā tērauda gabalā.    

Dievatziņa

No mūsu tautas dainām var secināt, ka mūsu senčiem bija primāra DIEVA ATZIŅA. Viņi sarunājās ar Dievu kā ar savu draugu, tēvu, sauca viņu pat mīļvārdiņā – par Dieviņu – kā tētiņu. Dieviņam bija arī palīgi – Laima, Māra, Dēkla, Jānītis, Ūsiņš, Jumis, Dieva dēli, Saules meitas. Šīs smalkās pasaules būtnes tiek apdziedātas, slavētas, ar viņām tiek raisīti dialogi. Cilvēki bija it kā ciešā kontaktā ar šīm būtnēm. Tās ir parādījušās, vizualizējušās, jo dainās ir aprakstīts viņu izskats, apģērbs, kā arī ar ko tās nodarbojās uz zemes.

Mūsu sencis jau no rīta, agri celdamies, sasveicinājās ar saviem palīgiem, turpmākajās dienas gaitās pieminēja, lūdza viņu palīdzību, gudrību, spēku gan darbiem, gan grūtiem brīžiem. Pat naktī, izejot pieguļā, nodeva zirgus Dieva vai Ūsiņa rokās, padziedot kādu atbilstošu dainu. Dainas, kurās tika pieminēts Dievs un viņa palīgi kā Laima vai Māra, ir ar raitu, vieglu skanējumu, kas apliecina, ka cilvēku attieksme pret Dievu bija draudzīga, sirsnīga, bez kādas bijāšanas un nedabīgas pielūgsmes. 

Mūsu senči, dzīvodami saskaņā ar Dievu, viņa likumiem, dzīvoja saskaņā, harmonijā ar sevi, viens ar otru, ar dabu, Kosmosu. Tāpēc, domājams, arī radušās tādas dainas – dziesmas, kurās cilvēki pret visām dabas izpausmēm kā Sauli, Mēnesi, ūdentiņu, arī uguni attiecās kā pret personībām, dzīvām būtnēm.

Tātad dzīves grūtību pārvarēšanai mūsu senči ir dziedājuši, lūguši palīgā gan Dievu, gan izmantojuši formulas, bet nevis bez rezultatīvi skumuši vai žēlojušies. 

Nepaiet neviena diena, kad es klusībā vai skaļi nenoskaitītu kādu aizsardzības formulu un nepateiktos mīļam Dieviņam, Laimai un Mārai.  

 

Dzīvesziņa

Acīmredzot mūsu senčiem atlika laika, lai gandrīz katru vakaru novērotu kā Saule aiziet – nolaižas pār mežu galiem vai iegrimst jūrā, un nodziedāt Sauli pavadošas dziesmas. Šo dziesmu vibrācijas saskan ar apkārtējās dabas vibrācijām Saules rietēšanas laikā. Tās ir ļoti smalkas un harmonizējošas. Šai laikā var just, ka daba apklust, arī putni. Šai brīdī, liekas, notiek visas dabas harmonizācija. Ja arī mēs iekļaujamies, pieslēdzamies šai harmonizācijai, tad arī tiek nolīdzināti visi dienas stresi, satraukumi un mēs, tā sakot, mierīgu sirdi varam aiziet nakts atpūtā. Acīmredzot mūsu senči to lieliski zināja. Ir daudz dziesmu, kurās apdziedāts Saules rietēšanas moments. 

 

Gribu pieminēt arī to, ka mūsu senčiem nebija sveša tāda lieta kā laika maiņa – stipra lietus vai vēja apstādināšana, ja tas ļoti traucēja vai darīja postījumus. Atcerēsimies dziedamo pantiņu „spīguļo, saulīte, spīguļo, spīguļo, spīguļo, saulīt”. Ja lietus pārlieku traucē dienas darbus un vēlamies uz kādu laiciņu, lai tas piestāj, tad, skatoties mākoņos, jādzied šis pantiņš, kamēr lietus pārstājas. Skaņas tik ļoti saplūst ar vārdiem, ka tajā vienlaikus var saklausīt gan lūgumu, gan vēlēšanos, gan pavēli. Tas viss kopā iedarbojas it kā maģiski un tiešām tā arī notiek. 

 

Nav jādzied spēcīgi, bet gan klusi un it kā ar lūgumu. Tā kā dabā viss ir dzīvs, arī ūdens, tad ūdens kristāli gaisā uztver cilvēka domu – lūgumu, un paklausa.

 

Ieklausīsimies putnu dziesmās un sapratīsim, cik skaļām jābūt izdziedātām dziesmām.



Avots: http://www.marasloks.lv
Kategorija: Šis un tas | Pievienoja: Maija (31.08.2009)
Skatījumu skaits: 1061 | Komentāri: 1
Komentāru kopskaits: 1
02.11.2009 Spam
1. (Saule31)
nu re .... te ir arī rakstīts par Formulām. Domu spēka formulu.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ieejas forma
Lietotājs:
Parole:
Ielūkojies
Statistika

Onlainā kopā: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright MyCorp © 2018 | Vietnes darbību nodrošina uCoz sistēma