BĒRNI - EŅĢELĪŠI.
Nu jau vairākas dienas atpakaļ internetā redzēju man svešas, nepazīstamas, mazas, smaidošas meitenītes bilžu galeriju. Galerija noslēdzās ar baltu zārciņu un kapa krustu, pie kura pielikta plāksnīte ar gadu skaitļiem: 2009 - 2013.
Tas ir tik sāpīgi! Tādās reizēs gribas kliegt: kāpēc???
Tā nu sēdēju un vairākas reizes skatīju šo albumu. Visu laiku neatkāpās šis jautājums: KĀPĒC? Tad gluži negaidot nāca atbilde: mans eņģelītis!
Protams, par šādas atbildes saņemšanu jutos pārsteigta. Radās nākošais jautājums: ko tas nozīmē?
Tad nāca paskaidrojums, kas salika visu savās vietās. Atcerējos, cik bieži šo frāzi "mans eņģelītis" esmu dzirdējusi no daudziem cilvēkiem. Tikai nekad par to nebiju aizdomājusies tik nopietni.
Visi zinām, ka vārdam ir liels spēks. Ne par velti, daudzi veido sev pseidonīmus, veido iesaukas, lai šis vārds pasargātu no kaut kā slikta, palīdzētu tikt galā ar dzīves grūtībām. Ļoti daudzi vecāki, vecvecāki savus bērnus, mazbērniņus, arī paziņu, kaimiņu bērniņus, labi, gaiši domājot, nosauc par eņģelīšiem. Lūk, te ir tā kļūda. Mēs taču visi zinām, ka eņģeļi nedzīvo starp mums!!! Eņģeli ir līdzās mums, bet ne mūsu dimensijā, ne mūsu redzeslokā.
Nesauksim ne savus, ne arī citus bērniņus par eņģelīšiem! Ir taču tik daudz citu mīļu vārdu, ar kuriem varam pateikt, cik ļoti mums viņi patīk un kā mēs viņus mīlam.
Sargājiet sevi, savus bērnus, savus tuviniekus!
