Dieva dotu cirvi cirtu
Pelēkā(ji) akmenī.
No akmena taukus ņēmu,
Smērēj’ manu augumiņu.

Šī daina vēstī par akmens ierosināšanu un tā izstarotās smalkas enerģijas plūsmas lietošanu zinātnieciskos nolūkos. Tie ir pašaizsardzības pasākumi pirms došanās bīstamā ceļā, piemēram, karā ejot. Tomēr visai līdzīgi ir arī citu akmeņu lietošanas veidi zintniecībā. Šī varētu būt arī dziednieku daina, ja vien vietām apmainītu otro ar ceturto rindu.

Vēl šodien Latvijā saglabājušies daudzi speciāli novietoti un vairāk vai mazāk apstrādāti laukakmeņi, kas atrodas uz melno enerģiju līnijām. To izpēte rāda, ka tie izmantoti dziedniecībai. Mēģinot ar zintniecības metodēm noteikt šo akmeņu veidošanas sākumu, iegūstam pārsteidzošu rezultātu — tas noticis pirms daudziem gadu tūkstošiem. Kaut arī lielākā daļa ziņu laika gaitā gājušas bojā, šajā rakstā mēģināju savākt seno zināšanu drumstalas.

Akmens satur milzum daudz kvarca kristālu. Tie spējīgi uzkrāt, pārveidot, izstarot informāciju. Akmens, kurš novietots uz zemes melno enerģiju plūsmu (āderu) ceļiem vai — vēl labāk — to krustpunktā, spēj veikt arī citus smalko enerģiju pārveides procesus.

Nevaru apgalvot, ka teiktais un vēl sakāmais būtu zinātniski pierādīts. Neesmu sastapis pietiekami dziļus praktiska rakstura pētījumus pat angļu literatūrā, kura šai ziņā ir visbagātākā. Te izklāstīšu draugu un savu pētījumu rezultātus, uzskatus, pieredzi.

Akmeņu lietošana ir lietderīga visos zintniecības procesos, sākot no gaišredzības un pareģošanas, beidzot ar dziedniecību. Šoreiz pievērsīšos galvenokārt to izmantošanai dziednieciskos nolūkos.

Vispirms jāuzsver tas, ka akmeņi ir Zemes melno enerģiju pilna spektra izstarotāji un organisma auras atjaunotāji un harmonizētāji. Šo pašārstēšanās veidu Latvijas mežos pazīst visa dzīvnieku pasaule. Dažkārt pavisam vientuļos nostūros esmu atradis akmeņus, apkuriem ir bezgala daudz pēdu — briežu, aļņu, mežacūku, zaķu, vēl sīkāku dzīvnieku un pat putnu pēdas. Var manīt, ka te tie atnākuši un kādu brīdi stāvējuši. Cilvēks pie tādiem akmeņiem sajūt siltu starojumu, tāpēc tur gribas pastāvēt, sevišķi tad, ja esam noguruši un nosaluši. Drīz jutīsim, ka ķermenī atgriežas gan spēks, gan siltums. Senatnē šādi akmeņi kalpoja par altāriem. Vēlāk kristīgajās baznīcās altāra starojumu iemācījās radīt, jau ēkas pamatos un sienās saliekot puslokā akmeņus, kuri izstaro smalko enerģiju. Šo efektu viegli konstatēt, piemēram, Sv. Jura baznīcā (Skārņu ielā Rīgā), kur tagad ierīkots Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. Līdzīgs efekts tika panākts arī Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pie lībiešu zvejnieku nama, attiecīgi sakārtojot akmeņus. Akmens starojuma jauda atkarīga no paša starojuma vietas, akmens lieluma, struktūras, formas. Starojuma jauda un spēks mainās ik stundu, ik dienu. Tomēr īslaicīgam darbam akmeni var ierosināt. Jāatceras, ka, beidzot darbu, akmens „jāatslēdz”.

Vienkāršākais dziedināšanas veids ir gulēšana uz lieliem, plakaniem vasaras saulē sasilušiem akmeņiem. Uzskatu, ka vislabāk atgulties pēc launaga laika. Tā ar panākumiem var dziedināt dažādas mugurkaula, locītavu hroniskās kaites. Protams, nevis onkoloģiskās. Pirmajā reizē derētu palūgt kāda dziednieka padomu, lai turpmāk katrs pats iemācītos labāko veidu, kā gulēt, cik ilgi uz akmens atrasties.

Jāteic gan, ka gulēšanai piemērotu akmeņu ir maz. Biežāk iznāk stāvēt pie akmens. Bet akmens starojums nebūt nav viendabīgs. Atbilstīgi dziedējamai vietai jāizvēlas pie akmens tāda vieta (attālums, poza, skatiena virziens utt.), kur starojuma aktivitāte ir vislielākā.

Dažādiem dziedniecības pasākumiem piemēroti ir akmeņi ar iekaltiem sēdekļiem, ko sauc par akmens krēsliem. Tādi bijuši Remtes muižas (Saldus raj.) parkā, mežā netālu no Jāņmuižas (Cēsu raj.) u.c. Diemžēl akmens krēslu saglabājies ļoti maz, turklāt ne uz enerģiju plūsmām. Piemēram, pie Smiltenes asfaltbetona rūpnīcas, pie Valmieras — Mazsalacas šosejas uz Vecates un Jaunates ciemu robežas. Veiksmīgi pārvietots un praktiski pārbaudīts akmens krēsls atrodas Jāņmuižā, pie mājas, kas atrodas apmēram 200 metru no skolas uz Cēsu pusi. Šādi akmeņi vēl zināmi pie Startu muižas ezera (Cēsu raj.) Daugavas krastā starp Koknesi un Pasta muižu, Sperjāņu kalnā u.c. Dažāda veida sēdekļi sastopami arī pie vecām lauku mājām, it īpaši tur, kur dzīvojuši dziednieki vai viedi ļaudis. Dažkārt jaunie aizmirsuši šo akmeņu nozīmi, tikai atceras, ka tur vectēvam esot paticis sēdēt...

Nosēdinot vājinieku uz akmens, viegli diagnosticēt viņa kaiti, viegli vadīt auras sakartošanu, pārraidīt enerģiju uz turieni, kur tā visvairāk nepieciešama, kā arī „noplēšot” auras piesārņotās daļas.

Uz akmens krēsliem, ja tuvumā ir ar to kāds cits enerģētiski „sajūgts” akmens, var dziedināt arī no zināma attāluma. Tas dod iespēju dziedināt arī nolādētus cilvēkus, nebaidoties no „atpakaļsitiena”.

Ja vājinieks reizi sēdināts uz akmens, tad turpmākajos dziedināšanas seansos ir labāki rezultāti, veicot šo darbu no attāluma, atsaucot atmiņā lietoto akmeni. Tieši no akmens vieglāk var noraidīt uz slimnieku spēcīgu smalko enerģiju staru. Reiz mans draugs šādu staru raidīja savam tēvam, kurš pirms dažām dienām bija lauzis kāju. Pats tēvs to nezināja, bet vēlāk atcerējies, ka tieši tajā laikā lūzuma vietā sajutis lielu siltumu, pats brīnījies, bet siltums bijis ļoti patīkams. Kāja sadzijusi ātri un labi.
Tautas dziedniecībā lieto arī dažādus mazus akmentiņus, kuros „iedzen” slimību, tad akmentiņu izsviež ārā — kaut vai uz ceļa, grāvī, upē. Interesantu gadījumu pastāstīja kāda Balvu iedzīvotāja. Viņa aicinājusi dziednieci pie sava saslimušā bērniņa. Dziedniece likusi bērniņu mazgāt vanniņā, kurā iepriekš iebērusi sīkus akmentiņus. Pēc mazgāšanās likusi sameklēt lielāku akmeni, kur jāuzlej atlikušais ūdens ar visiem sīkajiem akmentiņiem. Māte atcerējusies kādu vientuļu akmeni Balvu parka nomalē, uz kurieni arī aiznesusi mazgājamo ūdeni. Otrā dienā gājusi skatīties, kas noticis ar akmentiņiem, bet lielā akmens pakājē to vairs nav bijis. Arī puikas nav varējuši salasīt, jo vieta pārāk nomaļa.
Vietas, tur tuvuma nav lielu akmeņu, var izmantot arī smilšakmeņus, kaut arī tie nav tik blīvi, tomēr tajos ir pietiekami daudz kvarca kristālu. Gigantisku kristālu formu veidošanos var pavērot Zvārtas upē. Jāpiebilst, ka līdzīgu efektu dod arī enerģētiskā vietā augušu ozolu bluķi.

Vēl akmeņkaļi stāsta, ka akmens putekļi palīdzot ātri sadziedēt brūces. Bet tautas ticējumi vēstī, ka neliels, no zemes pacelts akmens var derēt visu vainu „apriebšanai”. Noteikums — akmens pēc tam jānoliek iepriekšējā vietā.

Lūk, vēl kāds ar akmeņu spēku saistīts gadījums. Dziedniece, uzzinājusi, ka saslimis viņai tuvs cilvēks, devās pie svētakmens un lūdzās pēc palīdzības. Lūgsnas laika no akmens atdalījās šķēpele. Jaunā dziedniece to uzskatīja par Dieva dāvanu un aizsūtīja to savam draugam, kurš pēc tam ātri atkopās.

Pavisam reti Latvijā saglabājušies dabiskie akmeņu lauki. Tajos ir lielas iespējas atrast dziedniecībai piemērotus akmeņus. Dažkārt labi līdz vairāku akmeņu vienlaicīga izmantošana. Piemēram, vājinieks sēž uz viena akmens, bet kājas tur uz otra. Dziednieki, kuriem ir savs zemes gabaliņš, paši var radīt „akmeņu ambulances”, izveidojot tajās sēdekļus, gultas u. c. vietas.

Pārsteidzošākās no dziedniecības akmens mēbelēm ir tā sauktās dzemdību gultas, kuras sastopamas vairākās vietās Latvijā. To virsma apstrādāta tā, lai ērti būtu gulēt — pat katram dupsīša vaidziņam izgrebta sava vieta. Akmens dod spēcīgu zelta starojumu, kas dzemdības padara vieglas, paātrinātas. Tādus akmeņus zinu pie Tērvetes, Rūjienas, netālu no Viesītes u.c. Ar zintnieciskām metodēm nosakot to vecumu, izrādījies,ka tas sasniedz pat 7 gadu tūkstošus.

Vēl gribu pieskarties vienai akmeņu īpašībai — spēka un izturības sniegšanai. Savulaik tie palīdzējuši gan nogurušam ceļiniekam, gan jūrā piekusušam zvejniekam, gan kareivim utt. Pazīstu akmeņus Vidzemes jūrmalā (netālu no Ķurmraga), kuri izmantojami šādiem mērķiem, turklāt no ievērojama attāluma.

Nobeigumā gribu arī brīdināt, ka akmeņu dziednieciskās īpašības drīkstētu izmantot galvenokārt pieredzējuši dziednieki, kuri prot precīzi dozēt akmeņu enerģiju atbilstoši katra vājinieka nepieciešamībai. Un tas ir ļoti individuāls process. Jābūt arī augstai atbildības izjūtai.

 Ivars Vīks