Burvības sastopamas pie visām pirmatnējām tautām, tomēr mūsu sabiedrībai pazīstamie uzskati par raganām un viņu burvībām radušies tikai viduslaikos.
 Baznīca mācīja, ka visas slimības un ļaunumi cilvēku dzīvē ceļas no ļaunajiem dēmoniem. Bet, ja viss ļaunums ceļas no ļauniem gariem, tad noziedzīgām dabām bija dabiski meklēt sakarus ar šo ļaunuma sakni. No šīs saknes pamazām izauga pārliecība, ka ir vārdi un kustības, kas ļaunos garus spiež kalpot cilvēka gribai. Reizē ar to arī radās līdzekļi cīņai ar ļauno garu un no viņa izejošo ļaunumu: lūgšanas, krusta zīme, gavēšana utt.
 Sākumā šie ieskati bija tīri teorētiski, bet tie deva arī psiholoģisku pamatu, uz kura izauga burvji un raganas, kā arī cīņa ar tiem. Raganu vajāšana sākās Francijā, kur jau 14. gadsimtā nodibinajās īpašas tiesas cīņai ar ķeceriem. Raganu tiesu dibinātājiem tā bija tīri praktiska lieta - cīņa ar baznīcas mācības atkritējiem. Viņi sprieda tā: ja kāds atkritis no baznīcas mācības, tam nav grūti stāties ļaunprātīgajos sakaros ar sātanu. No Francijas kustība pārgāja uz Vāciju un tālāk uz ziemeļiem. 1487. gadā iznāca grāmata "Raganu āmurs", kurā aprakstītas raganu pazīmes, viņu sastapšanās ar velnu un nelietības, kādas spēj pastrādāt raganas. Otrajā daļā ievietotas pamācības par raganu atrašanu un tiesāšanu. Tā kā pierādījumi ļoti vienkārši un tiesa žēlastību nepazina, iestājās laiks, kad - pēc kāda karaļa vārdiem - sievietes nedrīkstēja kļūt vecas. Raganu tiesu upuru skaitu grūti noteikt, bet aprēķināts, ka Vācijā vien tas sniedzies pie miljona.
 Bija sievietes, kuras, neraugoties uz bargo sodu vai pat tieši tādēļ, ieradās tiesā un uzdevās par raganām, stāstīja par saviem sakariem ar nelabo, lidojumiem uz raganu svētkiem u.tml. Bija arī "raganu smēre", kuras lietotājs sevi pieskaitīja raganām. Tautas ieskats bija, ka ragana spēj pavest citus, ar "burvju smēres"  palīdzību aizvest raganu dzīrēs utt. Mūku cīņa ar raganām ilga gadsimtus. Izstrādāja veselu līdzekļu sistēmu raganu atrašanai. Visvieglāk raganas bija atpazīstamas baznīcās, kur viņas ieradās it bieži. Vecās hronikas vēsta, ka velns, pieņemdams jaunās raganas, tām miesā iespieda savu nagu zīmes, no kā palikušas nejūtīgas rētas. Izmeklēšanas pirmais uzdevums bija - apskatīt miesu, vai tur nav aizdomīgu rētu. Ja tādas atrada un tās bija nejūtīgas, sievieti varēja uzskatīt par neglābjami pazudušu - viņu sadedzināja bez vārda runas.
 Bet ar laiku tomēr radās šaubas par raganu nostāstiem: kāds tiesnesis licis sievieti, kura pati atzinusies ragana esam, apsmērēt ar "raganu smēri", lai pārliecinātos, vai ragana patiešām spēj lidot. Ragana gan iemigusi, kas nav brīnums, jo "raganu smērā" parasti iejauca dažādas iemidzinošas vielas, bet nav gan lidojusi. Pamodusies šī ragana stāstījusi dažādas lietas par satikšanos ar nelabo un vēl citu. Nu būtu jāspriež, kas viss stāstījums - tukša fantāzija. Taču mūki izskaidrojuši, ka ragana gan bijusi sabatā, bet velns tiesnešus pievīlis, nolikdams raganas vietā nedzīvu vietnieci.
 1544. gadā Neapolē iznāca grāmata, kura daudzas raganu burvības izskaidroja tīri fiziski. Nu tās katrs varēja pēc patikas atkārtot. Zinātnieki sāka izmēģināt "raganu smēri" paši pie sevis un secināja, ka darīšana ir ar apreibinošu narkotiku, kura izraisa lidojuma sajūtas. Arvien biežāk sāka skanēt balsis, pret raganu prāvām. Astoņpadsmitā gadsimtā tās izbeidzās, taču vecās māņticības ēnas sniedzas līdz mūsdienām. Nav grūti atrast tādas, kas iet izdibināt nākotni pie čigānietes vai cita zīlnieka. Pēdējā laikā iecienīta skatīšanās pulierētā stikla bumbā: jāskatās tik ilgi, kamēr apžilbušās un nogurušās acis sāk ko redzēt.

Avots: Atpūta, 1926.g.,  Nr. 61.