Zemenes uzturā

 Senatnē dziedniekiem esot bijis teiciens: "Tajā mājā, kurā ēd zemenes, ārstiem nav ko darīt”. Zemeņu sēklas ir atrastas akmens laikmeta celtņu arheoloģiskajos izrakumos. Zemeņu dziednieciskā vērtība bija labi zināma senajiem grieķiem un romiešiem. Literatūrā pirmie ieraksti per zemenēm datēti ar XIII gs. Dārza zemenes ir cēlušās no Amerikas. Hibridizācijas procesā nonākot Eiropā Amerikas savvaļas zemenēm. Eiropieši zemenes kultivēt sāka XV gs. 1715. gadā karalim Ludvigam XV, franču inženieris no Amerikas atveda divas savvaļas zemeņu šķirnes – Virdžīnijas un Čīles šķirņu stādus. Daudzus gadus šīs zemenes tika audzētas tikai karaliskajos dārzos. XVIII gs. tās nonāca Holandē, kur hibridizācijas ceļā radīja šķirni – Ananāsu zemenes. XVII gs Eiropā tika kultivētas tikai 4 zemeņu šķirnes. Tibetas medicīnā zemenes uzskata kā līdzekli pret priekšlaicīgu novecošanu, jaunības un ilgdzīvošanas eliksīru. Pasaulē mūsdienās ir sastopamas 20 savvaļas zemeņu veidi. Mūsdienās savvaļas zemenes vairumā audzē Eiropas dienvidu rajonos. Dārza zemeņu šķirnes mūsdienās ir vairāk kā 2000.

Dziednieciskos nolūkos izmanto meža zemeņu lapas, ogas, saknes. Lapas vāc ziedēšanas laikā maijā, jūnijā. Saknes rok vēlu rudenī vai agri pavasarī. Mājas tējas vajadzībām lapas ievāc pēc iespējas agrāk, kamēr tajās pēc iespējas mazāk ir miecvielas. Ogas kaltēšanai ievāc no rīta, kad nogājusi rasa, vai dienas beigās pirms rasas parādīšanās. Ogas, kuras ievāc rasas laikā ātri bojājas un ievāktas dienas karstumā ātri savīst. Nav ieteicams drogām ievākt dārza zemeņu lapas un saknes. Sasaldētas ogas nezaudē savas dziednieciskās īpašības, aromātu un ir noderīgas diētiskam uzturam visu gadu. Ledusskapī ogas var saglabāt 2-3 dienas. Lai ogas labāk saglabātos ievāc ar ziedkausu lapiņām. 

Lapu tēja (lapas, kas ievāktas rudenī) ir ar patīkamāku garšu un piesātinātāku nokrāsu. Lapas ievāc vasaras beigās, kad tās ir zaudējušas daļu miecvielas. Ievāktās lapas vispirms apvītina ēnainā vietā 3-5 stundas. Tad lapas saritina. Saritina tik ilgi, kamēr tās kļūst mitras un lipīgas. Izdalījusies sula liecina, ka šūnu vienotība ir izjaukta un ar gaisa palīdzību notiek ķīmiski procesi. Sarullētās lapas novieto kartona kastītē un pārklāj ar mitru auduma gabaliņu, novieto raudzēties uz 7-9 stundām. Pēc izklāj plānākā kārtā un kaltē siltākā vietā. Šādai tējai būs labāka garša, labāka nokrāsa, nebūs nepatīkamā zāles smarža. 

Ne visi var lietot svaigas zemenes, jo ir novērojamas alerģiskas reakcijas. Parādās ādas izsitumu, nieze, sāpes vēderā, galvas reiboņi, vemšana. Šiem cilvēkiem ieteicams lietot lapu un sakņu uzlējumus un novārījumus. Svaigu ogu sulu nav vēlams lietot grūtniecības, gastrītu (ar paaugstinātu skābes daudzumu) un hronisku apendicītu gadījumos. Ogu sula ir diezgan spēcīgs alergēns.

PIELIETOJUMS TAUTAS MEDICĪNĀ 

• Pret dažādām ādas slimībām (izsitumiem, furunkuliem, pinnēm u.c.) lapu novārījumu lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi (kā kompreses uz slimās ādas). Zemeņu lapu novārījumu vai tēju vēl dzer pret caureju, kuņģa – zarnu trakta iekaisumiem, zarnu saaugumiem, pret svīšanu naktīs, vielmaiņas traucējumiem, aterosklerozi un cukurslimības, anēmijas, hepatīta un nervozitātes gadījumā. Kaltētas zemeņu lapas bieži pievieno fasēto melno tēju sastāviem. Kā mājas tēju zemeņu lapas pievieno aveņu lapu un piparmētru tējām. Lapu preparātus izmanto kakla un mutes dobuma skalošanai gļotādu iekaisumu gadījumos. Izmanto vannu peldes ūdens bagātināšanai. Ieteicams lietot kā spēcinošu līdzekli novājinātiem cilvēkiem. Piemīt nomierinoša iedarbība. Lapas veicina sāļu izvadīšanu no organisma, palielina sirds saraušanās amplitūdu, paplašina asinsvadus. Lapu preparāti ieteicami īpaši pie anēmijas grūtniecēm un bērniem. Lapu uzlējums samazina sirds darbības ritmu, samazina organismā urīnskābes un tās sāļu daudzumu, nozīmīgi samazina cukura līmeni asinīs.
• Lapu sulu ieteicams lietot pie gastrītiem, reimatisma, C – avitaminozes, rahīta, paradontozes, ekzēmas, ādas izsitumiem, anēmijas, hipertonijas slimības, apetītes uzlabošanai, dzemdes asiņošanām, žultsakmeņu slimības (kā antiseptisku un antibakteriālu līdzekli). Iesaka lietot arī bezmiega, saaukstēšanās, cukura diabēta, dzemdes fibromas, astmas, podagras gadījumos. Īpaši labi palīdz nierakmeņu un urīnceļu akmeņu slimību gadījumos. Lapu sulu izmanto kā vispār stiprinošu, spazmolītisku līdzekli pie leikozes, enurēzes.
• Svaigus meža zemeņu augļus lieto kā diētisku līdzekli anēmijas, aknu, žultspūšļa, liesas, kuņģa un nieru slimību ārstēšanai un vielu maiņas regulēšanai, kā arī pret ginekoloģiskām asiņošanām. Meža zemenes īpaši noder cukurslimniekiem. Dārza zemeņu laikā tās katram cilvēkam vajadzētu apēst vismaz 5 kilogramus. Jo zemeņu sēkliņas iztīra no zarnām liekos sārņus, kas uzkrājušies ziemas periodā, līdz ar to uzlabojot sirds darbību. Tās normalizē asinsriti. Ogas ieteicams lietot pie sklerozes, hipertonijas, aizcietējumiem, zarnu trakta iekaisumiem, caurejas. Ārstnieciskos nolūkos zemeņu ogas ēd svaigā veidā. Pievieno pienu, saldu krējumu, cukuru, reizēm arī vīnu. Ogām piemīt tonizējoša īpašība. Ieteicams lieto sirds slimību, garīgas pārslodzes gadījumos. Ogas pastiprina dzemdes kustību funkcijas, veicina audu atjaunošanos, dezinficē. Zemenes ir vispāratzīts antidepresants. 150 g ogas ir pietiekošs daudzums, kas uzlabo garastāvokli. Sezonas laikā ir jācenšās dienā apēst kā minimums 1 glāzi ogu. Svaigas zemeņu ogas veicina zobakmens sadalīšanos. Ir zināms, ka zviedru botāniķis Karls Linneijs pilnībā izārstējās no podagras lietojot lielos daudzumos zemeņu ogas.
• Zemeņu ziedu uzlējumu ieteicams lietot sirds slimību gadījumos.