|
Vecāku un bērnu attiecības ģimenē.
Vecāku un bērnu attiecības ģimenē ir ļoti dažādas, izrādās, ka viens no iemesliem, kas tās ietekmē, ir bērna pozīcija ģimenē - kurš pēc kārtas viņš ir.
Dzimšanas secība pauž vairāk nekā bērna vecums.
Pirmais bērns ģimenē.
Viss, ko pirmdzimtais dara, sākot no pirmā soļa, no pirmā vārda, ģimenē ir liels notikums. Viņš ir vissvarīgākais, abi vecāki pievērš viņam nedalītu uzmanību. Augot kopā ar mazākiem brāļiem un māsām, vecākie bērni jau bērnībā izjūt rūpes un atbildību par mazākajiem, taču arī izmanto viņus. Daži pirmdzimtie, lai attaisnotu vecāku cerības, izvirza sev augstas prasības. Liela daļa pirmdzimto vēlāk kļūst par līdzeriem. (52% Amerikas prezidentu ir bijuši pirmie bērni ģimenē.)
Vidējais bērns ģimenē.
Vidējos bērnus bieži aizēno cildenais pirmdzimtais un "pastarītis". Vairākumam no viņiem rodas vēlēšanās meklēt atzīšanu ārpus mājas. Vidējiem bērniem parasti ir daudz draugu un paziņu. Tā kā viņi vienmēr ir bijuši pa vidu, tad konfliktsituācijas cenšas atrisināt, izmantojot kompromisu.
Jaunākais bērns ģimenē.
Tiem patīk atrasties uzmanības centrā. Viņi ir mīlēti un daudzsološi. Iemācās prasmīgi izmantot savu pievilcību, lai iegūtu to, ko visvairāk vēlas. Ir sirsnīgi cilvēki, jo paši tikuši mīlēti. Arī pieauguši viņi dažkārt rīkojas kā bērni, jo ģimenē viņus par tādiem uzskata vienmēr, lai arī cik gadu tiem būtu. Bieži ir bezatbildīgi, jo tiem daudz ticis piedots. Jaunākie bērni arī iemācās manipulēt (piedraudot vecākos bērnus nosūdzēt, ja viņi kaut ko nedarīs) vai ieturēt pauzi (varbūt atnāks kāds cits un padarīs manā vietā).
Vienīgais bērns ģimenē.
Vecāki nemitīgi apliecina tiem savu uzmanību. Ātrāk iemācās runāt, lasīt. Lieli ideālisti. Piesavinās pieaugušo iezīmes un centīgi tās atdarina. Daudzas rakstura iezīmes, kuras piemīt pirmdzimtajam, ir vērojamas arī vienīgajiem bērniem, taču viņiem tās izteiktas vēl spēcīgāk.
Arī veidojot savu ģimeni, cilvēks ietekmējas no pozīcijas, kāda bijusi vecāku ģimenē:
-
attiecības starp pirmdzimtajiem vai vienīgajiem bērniem parasti ir asākas, viņi jūtas ļoti patstāvīgi, un viņiem grūtāk piemēroties partneriem, divi pirmdzimtie vai vienīgie bērni bieži vien dibina ģimeni ar partneri, kas ir jaunāks,
-
vidējie bērni cenšas izvairīties no konfliktiem, bieži ignorē probkēmas, nevis cenšas tās atrisināt,
-
divu jaunāko savienība var būt neveiksmīga, jo abi cenšas izvairīties no atbildības un gaida viens uz otru, kurš pieņems lēmumu.
Vecāku attieksmi bērns vienmēr uztver kā vērtējumu, taču arī vecākiem savi bērni jāuzklausa.
Vecāki savus bērnus audzina katrā dzīves brīdī, pat tad, kad viņu nav mājās. Vismazākās izmaiņas vecāku uzvedībā saista bērnu uzmanību.
No ģimenes, no saviem vecākiem bērns smeļas pieredzi turpmākajai dzīvei. Ģimenē bērns iemācās:
Dažādās ģimenēs ir dažādi bērnu audzināšanas stili:
demokrātiskais stils -
-
vecāki neuzsver savu vadošo stāvokli,
-
vecāki pieļauj diskusijas par saviem norādījumiem,
-
sarunas ar bērniem norisinās biedriskā tonī,
-
vecāki bērniem izsaka uzslavas un nopēlumus,
-
bērniem tiek sniegti padomi un ieteikumi;
autoritārais stils -
-
vecāki ievēro distanci starp sevi un bērnu,
-
vecāki aprobežojas ar īsiem, lietišķiem rīkojumiem (bez paskaidrojumiem),
-
vecāki izturas pret bērnu asi, nelaipni,
-
vecāki neņem vērā bērna emocijas un jūtas,
-
vecāki izsaka aizliegumus bez jebkādām atlaidēm,
-
vecāki cildina vai rāj bērnu atkarībā no sava garastāvokļa;
liberālais stils -
-
vecāki jau iepriekš it kā samierinās ar jebkuru bērnu rīcību,
-
bērnu uzslavām un sodiem netiek tērēts ne laiks, ne spēki,
-
bērniem netiek izteikti nekādi norādījumi un ieteikumi.
Neviens no šiem audzināšanas stiliem nav uzskatāms par pilnīgi labu vai pilnīgi aliktu. Mākslu būt vecākiem nosaka prasme laikus un aktīvi atbalstīt bērna labos nodomus un attīstīt viņa spējas.
Avots: izdevniecība JUMAVA "Saskarsme"
| 
