Tev bērnība droši vien neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt : „To nedari, tas ir slikti!”  vai: „Dari tā, tas ir labi!” Šīs pamācības mums ar laiku tā apnīk, ka rodas iekšējs protests un gribas par spīti darīt tieši pretēji gādīgās mātes vai tēva ieteikumam. Atsevišķos gadījumos mēs tādēļ nokļūstam sarežģītās vai pat bīstamās situācijās. Tomēr visbiežāk nekas ļauns jau nenotiek, un mēs, apmierināti ar sevi, dzīvojam tālāk.

 Jāteic, ka labais un sliktais, ko tik bieži, mūs audzinot, piemin vecāki, dabā nepastāv. Vasarā zied puķes un mūs silda saule. Ziemā visu klāj sniegs. Bet tāpēc jau vasara nav labāka par ziemu! Katram gadalaikam, tāpat kā visam citam, dabā ir sava vieta un nozīme. Jēdzieni "labs" un "slikts" izsaka tikai cilvēka attieksmi pret lietām vai parādībām. Bieži vien ar vārdu "slikts" mums tiek izteikts arī brīdinājums. Taču šis brīdinājums parasti attiecas nevis uz tiešo darbības mirkli, bet gan uz vēlākām sekām, ko piedzīvosim tikai nākotnē. Brīdī, kad mums tiek izteikts brīdinājums, mēs neko sliktu nejūtam, ar savu rīcību varbūt pat esam ļoti apmierināti un tādēļ ātri iemācāmies šādi izteiktu brīdinājumu vērā neņemt. Piemēram, ja kāds teic, ka smēķēt ir slikti, viņš ar to nedomā pašu smēķēšanas procesu, bet gan tās negatīvās sekas un to kaitējumu, ko nākotnē mūsu organismam var nodarīt ieelpotais nikotīns vai cigarešu dūmos esošās vēzi izraisošās vielas. Mēs turpretim braši ievelkam dūmus no cigaretes, eleganti tos izpūšam caur muti un degunu, un tas mums iznāk visai efektīgi. Neko sliktu mēs šajā brīdī nejūtam un esam ļoti apmierināti ar sevi. Brīdinājums paliek neievērots.

 Ja par kādu cilvēku mums teic, ka "viņš ir slikts", arī tas nozīmē brīdinājumu. Mūs cenšas brīdināt, ka draudzība vai darījuma attiecības ar šo tipu viņa negatīvo rakstura īpašību dēļ var mums nodarīt kaitējumu. Mūs var apkrāpt, apzagt, fiziski pazemot vai pat nogalināt. Un atkal šis brīdinājums reti kad tiek ņemts vērā, jo parasti jau sliktie cilvēki pirmajā tikšanās reizē mums pie rīkles neķeras un arī naudas maku uzreiz necenšas atņemt. Tieši otrādi  – sliktie cilvēki iesākumā par sevi cenšas radīt vislabāko iespaidu. Šā patīkamā iespaida ietekmē mēs sākam šaubīties par vārdā "slikts" ietverto brīdinājumu un to neievērojam.

 Kā liecina mūsu tautas folklora, senajiem latviešiem cilvēka rīcības vērtējumā galvenais nav bijis labums vai sliktums. "Labo" un "slikto" kā galveno vērtējuma kritēriju mūsu zemē vēlākos laikos ieviesa kristīgā ticība. Seno latviešu vērtējumā svarīgāk ir bijis, cik gudra vai dumja jeb muļķīga ir cilvēka rīcība. Un tas daudz vairāk atbilst visam dabā un sabiedrībā notiekošajam. Tautasdziesmā ir teikts:

 Pat velns latviešu mitoloģijā ir nevis ļaunuma, bet gan muļķības iemiesojums, jo viss sliktais un ļaunais ceļas tieši no muļķības. Iziet no mājas negaisā vai ziemas salā nepiemērotā apģērbā ir nevis slikti, bet gan dumji. Savukārt ģērbties vienmēr atbilstoši laika apstākļiem ir nevis labi, bet gan gudri. Dzīvot kā blēdim, sliņķim, zaglim, skauģim  – tas ir nevis slikti, bet gan dumji. Būt godīgam, strādīgam,  izpalīdzīgam, taupīgam – tas ir ne tikai labi, tas ir gudri. Draudzēties ar blēdi, zagli vai nelieti – gan pats piedzīvosi – ir ļoti dumji... Bet, ja izvairīsimies no šādiem tipiem, mēs būsim ne tik daudz labi, cik gudri darījuši.

 Jebkura mūsu rīcība (tāpat kā viss dabā) nav ne laba, ne slikta. Tā ir tikai rīcība. Jo šī rīcība būs bijusi gudrāka, jo tās sekas būs mums labvēlīgākas. Jo šajā rīcībā būs mazāk gudrības, jo sekas būs mazāk labvēlīgas. Saukt pašu rīcību par labu vai sliktu nozīmē sekas nolikt pirms cēloņa. Piemēram, ja kādam cilvēkam, kurš vēl tikai gatavojas lēkt pāri grāvim, apgalvojam, ka viņš tam noteikti tiks pāri, mēs sekas noliekam pirms cēloņa. Mēs apgalvojam kaut ko tādu, kas vēl nemaz nav noticis. Cilvēks notic mūsu apgalvojumam, bez īpašas apdomas bezrūpīgi ieskrienas, lec un... iekrīt grāvī. Ja sekas un cēlonis cilvēka apziņā nebūtu samainīti vietām, viņš būtu vairāk koncentrējies uz savu darāmo: būtu uzmeklējis grāvja šaurāko vietu, vairāk sasprindzinājis spēkus lēcienam un, iespējams, arī paveiktu nodomāto. Tā, lūk, iznāk, ka mēs ar savu priekšlaicīgo apgalvojumu šo cilvēku esam apmuļķojuši. Līdzīgi, manipulējot ar "labā" un "sliktā" jēdzieniem, mūs ikdienā muļķo dažāda mēroga blēži, krāpnieki un demagogi. Viņi izmanto to, ka vārdā "labs" iekļautās sekas mūsu apziņa pieņem kā kaut ko notikušu, kā kaut ko tādu, par ko vairs nav vērts strīdēties. Tāpēc tikpat vieglprātīgi kā kādreiz, lasot laikrakstus, mēs nosodījām "sliktos" strādnieku šķiras ienaidniekus, tagad, sekojot reklāmai, pērkam "labās" preces. Taču reklāma ir ļoti viltīga zinātne. Nereti tā darbojas ar tā saucamo antireklāmas metodi.

 Komercreklāmā šāds paņēmiens tiek stingri apkarots, bet politiskajā reklāmā to var sastapt ļoti bieži. Antireklāma efektu panāk, ja patiesībai, kuru grib diskreditēt, pievieno kādu visiem zināmu vai acīmredzamu aplamību. Cilvēki, smejoties par aplamību, vienlaikus izsmej arī patiesību un pārstāj tai ticēt. Tā, piemēram, apgalvojot, ka smēķēt ir slikti, mēs sekas noliekam pirms cēloņa  – un arī panākam šādu antireklāmas efektu. Smēķēšanas brīdī vēl neviens nekā slikta nejūt, bet mēs jau apgalvojam, ka "ir slikti". Šis apgalvojums attiecīgajā brīdī ir acīmredzama aplamība, visi par to smejas, un tāpēc arī neviens mums netic. Ja teiktu, ka smēķēt nav gudri, – mēs radītu pavisam citu iespaidu.

 Cilvēkus tik viegli nevarētu apmuļķot, ja visu, kas notiek pasaulē, viņi, līdzīgi mūsu senčiem, vērtētu ne tik daudz kā labu vai sliktu, bet gan kā gudru vai dumju. Būtu novērstas neskaitāmas ciešanas, personiskas traģēdijas, asinsizliešanas un varbūt pat atsevišķi pasaules kari.

 Ar ko tad, piemēram, slepkavnieciskā komunisma ideoloģija muļķoja cilvēkus un attaisnoja savus pasaules iekarošanas plānus? Ar internacionālismu. Viss  internacionālais tika pasludināts par labu, bet viss nacionālais – par sliktu. Daudzi cilvēki, neiedziļinoties teiktajā, pieņēma šos apgalvojumus par patiesību un šīs "labās" patiesības vārdā sāka darīt briesmu darbus.

 Bet kas tad ir "internacionāls"? Var teikt, ka tas ir kaut kas pāri ļaužu nacionālajai piederībai stāvošs. Tas ir kaut kas tāds, kas ir kopīgs dažādu tautību cilvēkiem.

 Protams, tādas lietas ir. Mums visiem virs galvas ir zila debess, visus apspīd viena un tā pati saule, visiem mums ir divas rokas un divas kājas, visi mēs priekā smejamies, bet sāpēs un izmisumā no mūsu acīm rit asaras, visi mēs dzīvē gribam būt laimīgi utt. Šādus internacionālu lietu piemērus varētu minēt simtiem, bet vai tas būtu kas īpaši cildināms un par labu sludināms ?

 Bet tagad padomāsim, kas ir nacionāls. Nacionāls ir viss, ko mēs mantojam no saviem senčiem un kas mūs dara atšķirīgus no citu tautību ļaudīm. Tā ir valoda, kultūra, tās ir mūsu ķermeņa un psihes īpatnības, tikai mums – latviešiem raksturīgā mentalitāte.

 Tas ir kaut kas tāds, kas izveidojies un kļuvis raksturīgs mūsu tautai, tūkstošiem gadu dzīvojot šajā vietā pie Baltijas jūras. Ja latviešu tautai šos gadu tūkstošus būtu bijis lemts dzīvot Āfrikā vai Dienvidamerikas mūžamežos, mēs droši vien būtu citādi.

 Tātad tas, ko mēs saucam par nacionālu, lielā mērā ir kādas tautas gadu tūkstošos uzkrātā pieredze, dzīves gudrība un izdzīvošanas māksla, kas radusies, dzīvojot noteiktā ģeogrāfiskā vietā un noteiktos klimatiskajos apstākļos. Komunisma ideologi neuzdrošinājās to visu apzīmēt par dumju vai muļķīgu, jo tam būtu vajadzīgi  pierādījumi. Tādēļ viņi to pasludināja par sliktu, kaitīgu, un tūdaļ atradās ļaudis, kas šādai propagandai bija gatavi noticēt un rīkoties pēc viņu pavēles. Taču atteikties no savas nacionālās piederības un kļūt par "internacionālās revolūcijas kareivi" ir ne tik daudz slikti, cik dumji. Vēl vairāk – ne tu, ne es, ne arī kāds cits to pilnībā pat nav spējīgs izdarīt. Tāpat kā mēnesi, kas pār egļu zariem viņpus ezeram ceļas debesīs, neviens nevar aizbīdīt atpakaļ, arī tu, ja esi piedzimis par latvieti, nevari no tā atteikties. Tu vari nodot savu tautu, vari kalpot svešu tautu interesēm un jūsmot par svešiem ideāliem, bet nekad sveša tauta tevi neuzņems kā savējo. Labākajā gadījumā uzskatīs par sabiedroto, sliktākajā - par kalpu vai vergu... To ļoti labi parāda tā pati komunistu laika pieredze. Lai cik padevīgi un paklausīgi svešajai varai bija nodevēji no latviešu tautas vidus, nekas vairāk par vagara vai sulaiņa amatu viņiem netika piedāvāts. Lai kā tiktu cildināta šo cilvēku "internacionālā piederība," viņu nacionālā piederība ne uz brīdi netika aizmirsta. To rāda fakti un slepenie arhīvu dokumenti, kas tagad pamazām nāk atklātībā. Viņi bija tikai marionetes, ar kurām izrīkojās pēc principa: "Kad moris savu darbu padarījis, moris var iet." Protams, ja "moris" pārāk daudz zināja, viņam bija jāiet uz viņsauli. "Kāds darbs, tāda alga," – tā teiktu mūsu senči.

 Ja tev nav slinkums, pamēģini kādu nedēļu vai mēnesi paraudzīties uz dzīvi ar seno latviešu acīm. Aizmirsti par "labo" un "slikto". Pirms kaut ko dari, padomā, vai tava rīcība ir gudra, – varbūt tad labums nāks pats no sevis. Centies nebūt muļķis – varbūt tad arī sliktais izpaliks. Atceries, ka tu citiem labs reizēm vari būt arī ar savu muļķību. Bet "muļķis pat baznīcā dabū pērienu".

 Visiem labs tu nekad nebūsi. Ir cilvēki, kuri cenšas visiem izpatikt. Par tādiem saka: "Viņš ir tik labs, ka riebjas."

 Bet tagad nošķir savā apziņā labo no gudrā un slikto no dumjā! Pārstāj jaukt sekas ar cēloni! Noliec tos katru savā vietā un pamēģini atbildēt uz dažiem jautājumiem. Vai ir gudri atlikt uz rītdienu darbu, ko vari padarīt šodien? Vai ir gudri kādam solīt to, ko nespēsi pildīt? Vai ir gudri tikai tāpēc, ka tev ir slikts garastāvoklis, būt rupjam un censties izgāzt savas dusmas uz kādu? Vai būt skaudīgam, lepnam, slinkam ir gudri? Vai ir gudri stundām ilgi blenzt televizora ekrānā tikai tāpēc, ka tur "kaut ko rāda"? Vai ir gudri strīdēties ar muļķi un skrieties ar vēju?

 Bezgala daudz šādu jautājumu tev būs jāatrisina, ja vien patiesi gribēsi uz savu dzīvi paraudzīties ar seno latviešu acīm. Bet, ja tas tev šķiet pārāk apgrūtinoši, labāk nemaz nesāc to darīt. Arī muļķi šajā pasaulē ir noderīgi.

 

Avots: J. Miezītis "Saruna, kas neļauj iemigt".