Norādes uz reinkarnāciju Jaunajā Derībā, kas norāda, ka reinkarnācijas doktrīna bija vispārīgi atzīta.
Vispārīgi runājot cilvēki neapzinās, ka Jaunajā Derībā ir nepārprotamas norādes uz reinkarnāciju. Tos, kuri lasījuši rakstu ‘’ Imperators, nevis pāvests atbildīgs par reinkarnācijas doktrīnas [izslēgšanu]’’ (Share International, Marts 1982), varētu tas interesēt. P. Andreass ir teicis: ‘’Skumjā kārtā Bībelē acīmredzami trūkst norāžu par to. Patiesībā mēs varam uzdot jautājumu: ja jau no reliģiskā skatu punkta reinkarnācija ir tiks svarīga lieta, tad kāpēc Bībelē par to tik maz ir minēts?’’ (par to arī raksts). Pēc šī raksta it kā sanāk, ka dažas Bībeles rindas norāda, ka kopš seniem laikiem reinkarnācijas idejas atbalstītāji un pretinieki ir nikni ‘’karojuši’’ savā starpā. Mēs atļausimies tam pilnībā nepiekrist, jo nekur Bībelē neesam atraduši norādi uz šādu ‘’niknu karošanu’’, ja vien autors nav domājis niknu karošanu Bībeles skaidrotāju starpā; taču pati reinkarnācijas mācība Jaunajā Derībā tika uztverta vairāk nekā pašsaprotama, gluži tāpat kā mēs uztveram par pašsaprotamu, ka veselīgs koks, kas ziemā nometis lapas, pavasarī iegūst jaunu lapu vainagu. Apskatīsim izteicienus, kas liek mums tā domāt. Jānis Kristītājs vai Elija?
Pirmā zīme, kas liecina par doktrīnas pieņemšanu, ir atrodama Mateja evaņģēlijā, 11:13-14; 16:13. Jēzus jautā saviem mācekļiem: ‘’Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?’’ (Whom do men say that I, the son of man, am, (Matt. 16:13)) un mācekļi atbild: ‘’Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.’’ (Some say that thou art John the Baptist, some Elias and others Jeremias or one of the prophets). Kā gan Jēzus var tikt uzskatīts par kādu no šiem cilvēkiem, ja ne attiecībā uz iepriekšējo dzīvi? Elija un Jeremija dzīvoja vairākus gadsimtus pirms. Kas attiecas uz Jāni Kristītāju, tā kā viņam nesen [tai laikā] bija izpildīts nāves sods, tad nevarēja notikt reinkarnācija, taču izskatās, ka daži cilvēki domāja, ka viņa gars iedvesmo Jēzu. Ja cilvēki šādi runāja, tad viņi acīmredzami pieņēma doktrīnu par patiesu. Tas, ka Jēzus patiešām uzdod šādu jautājumu, parāda, ka viņš zināja par doktrīnu un uzskatīja to par pamatotu.
Jēzus pats saka saviem mācekļiem, kas Jānis Kristītājs bija iepriekšējā dzīvē: ‘’ Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk. Kam ausis ir, tas lai dzird.’’ (For all prophets and the law prophesied until John. And if ye will receive it, this is Elias which was for to come. He that hath ears to hear let him hear. (Matt. 11:13-14))
Tātad pats Jēzus apgalvo, ka Elija reinkarnējies kā Jānis Kristītājs. Tas ir atkārtots un apstiprināts Mateja evaņģēlijā 17:12: ‘’Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem. Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.’’ (But I say unto you that Elias is come already and they knew him not, but have done unto him whatsoever they listed. Likewise shall also the son of man suffer of them. The disciples understood that he spake unto them of John the Baptist.)
Tā nav nekāda atrunāšanās vai polemika, bet paša Meistara vārdi. Kas attiecas uz viņa iepriekšējām dzīvēm, Jēzus nav ieinteresēts to apspriest. Daudz vairāk viņš ir ieinteresēts uzzināt, ko domā viņa mācekļi:‘’Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?’’("whom do ye say that I am?" (Math.16:15)), un Sīmanis atbildēja, ka viņš ir Dzīvā Dieva dēls, ka nekam citam nav nozīmes, kas iepriecināja Kristu, kurš nekavējoties ieceļ viņu par savas baznīcas stūrakmeni. (citi pētnieki gan apšauba, vai Jēzum vispār bija nodoms par baznīcas izveidi – tulk.piezīme). Morāle tāda, ka nav nozīmes, kas mēs esam bijuši iepriekšējās dzīvēs. Mēģināšana noskaidrot savas iepriekšējās dzīves drīzāk parāda mūsu pieķeršanos personībai. Reinkarnācijas doktrīnai jēga ir tikai tiktāl, ka tā māca, ka mums uz šīs zemes ir vairākas iespējas pilnveidot un atpestīt sevi. Pārāk liela tās uzsvēršana ir kļūda. Tā var sekmēt slinkumu, attieksmi, ko cilvēki tik bieži pauž: ‘’Pacentīšos nākamajā dzīvē.’’ No otras puses tā var veicināt pieķeršanos personībai – ‘’es biju Jūlijs Cēzars’’ vai ‘’Kleopatra’’ – atkarībā kam dod priekšroku; tas viss ir traucējoši garīgajai dzīvei, kurā jātiek vaļā no iecentrēšanās uz savu personību.
Kā grēki?
Trešā norāde ir attiecībā uz aklo. Mācekļi Jēzum jautā:"Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?" (Who did sin, this man, or his parents, that he was born blind?" (John 9:2-3)) Kā gan cilvēks varētu būt grēkojis vēl pirms savas dzimšanas, ja vien ne savā iepriekšējā dzīvē? Apustuļi nejautā, kāds grēks radījis aklumu, bet gan ‘’kurš’’ grēkojis, pieņemot par pašsaprotamu, ka grēks varētu būt radījis šādas drausmīgas sekas.
Turklāt, grēku varētu būt veicis vai nu pats cilvēks iepriekšējā dzīvē vai arī viņa vecāki. Tas arī nozīmē to, ka vecāku grēki var skart viņu bērnus, kas ir Bībeles mācība, un ka dvēsele pastāv un maksā par iepriekšējo dzīvju apgrēcībām.
Jēzus neatraida apustuļus par šādu jautājumu. Ja doktrīna būtu viņam sveša, tad viņš būtu teicis viņiem, ka tie runā muļķības. Viņš vienkārši pauž citādu attieksmi. Viņa atbilde: ‘’Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.’’ (Neither hath this man sinned nor his parents, but that the works of God should be made manifest in him, (John 9:3)) parāda, ka ne vienmēr karma (un līdz ar to tās pavadone – reinkarnācija) tiek saprasta pareizi un ka cilvēka nelaimes ne vienmēr vajag attiecināt uz karmu.
Pavirši tulkojot šos vārdus, var saprast, ka Dieva darbiem jātop piepildītiem caur viņa Paša dziedinošo pārstāvniecību; ka lai parādītu, ka viņš kā iemiesotais Dievs var izdziedināt visus, pat aklo kopš dzimšanas. Taču es sliecos domāt, ka šai atbildei ir vairāki dziļākas nozīmes līmeņi, no kuriem viens iespējams nozīmē, ka cilvēka aklums (ja to uztver burtiski kā fizisku aklumu) nav grēka izraisīts, bet gan dvēseles brīva izvēle, lai gūtu būtisku un attīstībai nepieciešamu pieredzi. Caur to dvēsele triumfētu savā pilnīgajā ticībā un uzticībā Kristum, ar kuru var saprast Jēzu Kristu vai arī iekšējo dievišķumu, uz kuru Sv. Pāvels atsaucās, kad teica: ‘’Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos.’’ (My little children of whom I travail in birth again until Christ be formed in you. (Galatians 4:19))
Iekšējā cilvēka pārveidošanās.
To, ka karmas (un reinkarnācijas) doktrīna tiek pārlieku bieži izmantota kā primitīvs pretsāpju līdzeklis, lai risinātu problēmas, kuras šķiet neatrisināmas, zināmā mērā varēja tikt saprasts Bībeles laikos, tāpat kā tas notiek mūsdienās dažās kultūrās un kopienās. To var izsecināt no 3. Mozus grāmatas, kur mēs atrodam šādas rindas: ‘’Un, ja kas ievaino savu tuvāku, tad lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis: lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un, kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts.’’ (And if a man cause a blemish in his neighbor as he hath done, so shall it be done to him. Breach for breach, eye for eye, tooth for tooth; as he hath caused a blemish in a man, so shall it be done to him again. (Lev. 24:19-20; cf. Ex. 21:24. Deut. 19:21))
Šis jūdu likuma interpretējums, šķiet, neatvēl iespēju cilvēka transformācijai, sirds un prāta pārveidei, kas automātiski sniegtu citādu attieksmi. Jēzus, šķiet, ir mēģinājis mainīt šādu nepielūdzama likuma priekšstatu, kurš neatstāj iespēju cilvēka attieksmes maiņai; tas parādās viņa jaunajā bauslī: ‘’mīliet viens otru!’’ (that ye love one another). Šis bauslis izspieda visus pārējos, un tas ir likumu likums, kas izsaka līdzjūtību, piedošanu un labvēlību un paredz pārveides iespēju.
Kas attiecas uz karmu, tad interesanta saruna par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar viņu upuriem, ir atrodama Lūkas evaņģēlijā 13:1. Savā atbildē Jēzus saka: "Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši?’’Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.’’(Suppose ye that these Galileans were sinners above all the Galileans because they suffered such things? I tell you nay; but except ye repent ye shall all likewise perish." (Luke 13:2-3))
Šo vārdu nozīme ir tāda, ka cilvēki piedzīvo nelaimi ne jau tāpēc, ka būtu vairāk grēkojuši par citiem, bet gan tāpēc, ka viņiem ir nepareiza attieksme, un nepareiza attieksme ved pie viena vai otra veida nelaimes. Daudzo Jēzus mācekļiem sniegto līdzību mērķis ir izmainīt cilvēku attieksmi, pārveidot cilvēku personību.
Svarīgu lomu evaņģēlija mācībās ieņem iekšējā cilvēka, psihes transformācija.
Jēzus piezīme Nikodēmam: ‘’Tev jādzimst vēlreiz’’ (Thou must be born again) ezotēriskā nozīmē nevar tikt interpretēta kā norāde uz reinkarnāciju, bet gan kā cilvēka iekšēja pārveidošanās, kas pielīdzināma atkārtotai dzimšanai. Tā vien var mūs pārveidot jaunās būtnēs, kas ir spējīgas ieiet tajā garīgajā stāvoklī, kas saucas debesu valstība. Tā ir svarīgākā evaņģēliju un Jēzus mācību ziņa.
Imperators atbildīgs par pārdzimšanas doktrīnas izslēgšanu.
533. gadā Imperators Justiniāns aizliedza mācības par reinkarnāciju.
"Šķiet, ka būtu saprātīgi secināt, ka tā saucamā, reinkarnācijas doktrīnas izslēgšana ir vēsturiskas kļūdas sekas un nav saistīta vispār ar kādu reliģisko autoritāti." Šādu viedokli pauž vācu rakstnieks Peters Andreass savā grāmatā ‘’Jenseits von Einstein’’. (‘’Einšteina aizsaule’’ – tulk. piezīme). Andreass vērš uzmanību uz reinkarnācijas koncepciju un konkrēti uz veidu, kādā Katoļu Baznīca apspieda jebkādu mēģinājumu ņemt vērā šo mācību – nevis balstoties uz dziļiem teoloģiskajiem pētījumiem, bet gan pēc [A-]Romas imperatora pavēles.
Nodaļā, kas veltīta reinkarnācijai, Andreass raksta: ‘’Kristiešu baznīcai patiešām ir maz kas sakāms par reinkarnāciju. Bet viņus nevar tajā vainot, jo skumjā kārtā Bībelē acīmredzami trūkst norāžu par to. Patiesībā mēs varam uzdot jautājumu: ja jau no reliģiskā skatu punkta reinkarnācija ir tiks svarīga lieta, tad kāpēc Bībelē par to tik maz ir minēts?’’
"Dažas Bībeles vietas norāda, ka kopš seniem laikiem reinkarnācijas idejas atbalstītāji un pretinieki ir nikni ‘’karojuši’’ savā starpā. Piemēram, Jēzus piezīme Nikodēmam: ‘’Tev jādzimst vēlreiz’’, saskaņā ar reinkarnācijas idejas pretiniekiem var tikt tulkota kā garīgā atdzimšana.
‘’Saprotams, ka Nācarietim bija pašam savi iemesli, lai neiedziļinātos dziļāk šajā jautājumā. Varbūt viņš uzskatīja, ka tā laika ierobežoti domājošajiem cilvēkiem būtu pārāk grūti saprast patiesību, un ka svarīgāk bija izskaidrot savas mācības būtību un uzsvērt mīlestības vēsti. Viņš neteica cilvēkiem neticēt reinkarnācijai.’’
Mūsdienās ir maz šaubu par to, ka agrīnie kristieši atšķirībā no vēlākajiem ticēja pārdzimšanas koncepcijai. Atbildīgais par šīm pārmaiņām nav kāds garīdznieks, bet gan ambiciozais, pasaulīgais un varenais imperators Justiniāns. 533. gadā, nesaskaņojis ar pāvestu, Justiniāns lika sinodei aizliegt baznīcas tēva Origena (185-253) mācības. Origens nepārprotami bija izteicies par dvēseles atkārtotu pārdzimšanu:
"Katra dvēsele ieiet pasaulē savu iepriekšējo dzīvju uzvaru stiprināta vai kļūdu vājināta. Tās vietu šajā pasaulē nosaka tās pagātnes netikumi un nepilnības. " (‘’De Principalis’’.)
"Vai nemaz nav saskaņā ar veselo saprātu domāt, ka dvēsele nezināmu iemeslu dēļ (un es runāju atbilstoši Pitagora, Platona un Empedokla viedokļiem) pārdzimst jaunā ķermenī savu pagātnes darbu ietekmē? Dvēseles rīcībā uz noteiktu laiku atrodas ķermenis, kurš savas mainīgās dabas dēļ dvēselei beigās vairs nav derīgs, un tādēļ tā nomaina šo ķermeni uz citu.’’ (‘’Contra Celsum’’).
Intrigas.
Turpinājumā Andreass apraksta, kā imperators Justiniāns panāca, ka Piektais Ekumēniskais Konsīlijs 533. gadā aizliedz Origena mācības: ‘’Dīvainā kārtā šajā sapulcē nebija klātesošs neviens no Romas bīskapiem; neskaitot sešus Āfrikas pārstāvjus, klātesoši bija tikai Austrumu bīskapi. Interesanti, ka, lai gan konsīlija laikā pāvests Vigilijs atradās Konstantinopolē, taču neieradās uz to. Pirms tam pāvestam Vigilijam bijis konflikts ar imperatoru Justiniānu un imperatori Teodoru. Justiniāns nepiekrita Pāvesta prasībai pēc līdzvērtīga Rietumu un Austrumu bīskapu skaita konsīlijā un vēlāk pats sasauca konsīliju. Pāvests, lai paustu protestu un to, ka viņš nav atbildīgs par konsīliju, neieradās tajā. Valdošajam monarham nebija pilnībā brīva teikšana, tomēr, tā kā astoņu konsīlija sesiju laikā, kas ilga četras nedēļas, nebija panākta galīga vienošanās par oficiālajām regulām, tām vajadzēja oficiālu pāvesta piekrišanu. Tā savlaicīgi tika dota; tomēr dokumenti attiecās tikai uz, tā saucamo, ‘’Trīs nodaļu’’ strīdu, kuru autori bija trīs sholastiķi, kurus Justiniāns uzskatīja par ķeceriem. Imperators jau bija izdevis ediktu pret šiem vīriem. Nekas netika pieminēts par Origenu. Pētījumi apliecina aizdomu pamatotību Justiniāna sakarā. Nedz pāvests Plagijs I (556- 561), nedz pāvests Gregorijs (590-604) nepiemin neko par Origenu Piektā konsīlija sakarā.’’
Aizliegums.
Taču līdz pat mūsdienās bez ierunām tika pieņemts, ka šāds ir oficiālais konsīlija aizliegums: ‘’Ja kāds māca doktrīnu par it kā iespējamo dvēseles pastāvēšanas iespēju pirms dzimšanas un uzstājas par tās šausminošo atjaunošanu, tas lai tiek nolādēts.’’ ‘’ Kā tas nākas? Nevar to pierādīt, taču pastāv drošas zīmes, ka imperatoram Justiniānam ar kādu viltību tomēr izdevās sasaukt konsīliju, kurš tika atlikts, ņemot vērā pāvesta pretestību. Beigās pirmā konsīlija sanāksme notika 533. gada 5. maijā, bet ne pirms imperators bija sasaucis vairākus bīskapus uz sapulci, kurā viņš (Justiniāns) stādīja priekšā ‘’15 anatēmas’’, kas atspēkoja Origena mācības, un panāca klātesošo bīskapu apstiprinājumu. Mēs varam droši secināt, ka pāvests, kurš nolēma boikotēt konsīliju, noteikti neieradās uz šo sapulci, uz ko tieši Justiniāns bija cerējis. Šo sanāksmi, kas notika pirms konsīlija, viltīgais imperators izmantoja, lai samazinātu pāvesta varu un pasludinātu Origena mācību aizliegumu. Viņa plāns izdevās lielākā mērā nekā bija cerēts. Baznīca pieņēma aizliegumu kā konsīlija izdotu, un turpmāk tas kļuva par galīgu doktrīnu, kāda tā ir saglabājusies pēdējo 1500 gadu laikā. Tas padara idejas mainīšanu ļoti grūtu. Reinkarnācijas mācība līdz ar to nav spēlējusi nekādu lomu kristietības mācībā, atšķirībā no pārējām reliģijām.
‘’Līdz ar to šķiet pareizi uztvert reinkarnācijas mācības ‘’aizliegumu’’ kā balstītu uz vēsturisku, nepareizu interpretāciju, kas nav nevienas reliģiskās autoritātes apstiprināta. Patiesībā tas bija ‘’noticis fakts’’, kuru izraisīja Justiniāns un kuru neviens no kristiešu Baznīcas nebija uzdrošinājies apšaubīt 1500 gadu laikā. Un kas ir pats ļaunākais, ka reinkarnācijas priekšmets ir pilnībā ignorēts, kā to parāda ikviena enciklopēdija.’’ (Peter Andreas: ‘’Jenseits von Einstein’’, ‘’Econ Verlag’’, Vācija.)
