Runā jācenšas reti lietot vārdu "es". Ja to nelietosiet nemaz, cilvēki jūsu vārdu izrunās ar cieņu un godbijību.
Ārpus mājas, it īpaši precētas sievietes ārējā veidolā, nedrīkst būt izaicinājuma (arī pavedinājuma). Tas vienmēr pazemo līdzās esošā cilvēka nozīmību un izraisa viņā naidu.
Ļoti svarīgi ir nesabojāt pirmo iespaidu, jo tas saglabājas cilvēkā visu mūžu. Nekad necenšaties iztikt bez laipnības.
Nekad neaizmirstiet un nekropļojiet cilvēka vārdu. Katram cilvēkam viņa vārds apzīmē viņa nozīmību.
Ļoti bīstami ir sarunā atkāpties no jūsu sarunas biedra interešu loka vai no aizsāktās sarunas tēmas, ja tās mērķis ir kaut ko svarīgu noskaidrot. Ikviena atkāpšanās ir spļāviens sejā viņa nozīmībai. Viņa intereses taču ir šīs nozīmības sastāvdaļa. Ģimenē tas ir divtik svarīgi.
Neaizmirstiet laipnību sabiedrībā. Atcerēsimies čigānu lāstu - "Kaut tu lepns paliktu!" - Tā ir pakāpe, uz kuras cilvēks sāk aizmirst laipnību, bet pēc tam sāk zaudēt draugus, arī paziņas sāk vairīties. Būdams laipns, tu vienmēr uzsver tā cilvēka nozīmību, kuram šī laipnība adresēta. Neaizgaiņā no sejas patiesi sirsnīgu smaidu - tas vienmēr vēstī otram cilvēkam, ka viņš tev patīk, ka ir vajadzīgs un nozīmīgs.
Neizrādiet neiecietību, vienmēr atcerieties, ka tā iespējama tikai pret cilvēku, kuru uzlūkojat par mazāk nozīmīgu nekā pats sevi. Pēc jūsu neiecietības viņš allaž to sapratīs, pat ja vēl ir bērns.
Neaizmirstiet pieklājību. Īpaši, ja tas attiecas uz jūsu ģimeni un draugu ģimeni. Kulta un stagnācijas gados esam aizmirsuši, ka ģimenes cilvēkiem neklājas ierasties svinībās, ciemos, doties atpūtā utt. bez savas otras puses. Pazemojot (neuzaicinot, izvirzot pretenzijas, kritizējot) vīru vai sievu, jūs pazemināt viņa nozīmību. Tas pats attiecas uz cilvēka tautību, kolektīvu, reliģiju vai uz to grupu (partiju, biedrību, kori utt.), pie kuras viņš pieder.
Personas, kas apguvušas transakta psiholoģiju un pārliecinājušās par tās nekļūdību, ir novērojuši, ka, ieinteresējot par saviem uzskatiem, aicinot uz sadarbību, daudzi izmanto tieši tās metodes, kas viņus visvairāk attālina no mērķa. Tās ir metodes, kad vispirms uzsver paša nozīmību un pazemina otra partnera nozīmību.
Vairieties no strīda. Uzvarot strīdā, jūs vienmēr pierādāt, ka sarunas biedrs ir dumjāks par jums, esat pazeminājuši viņa nozīmību un noskaņojuši pret sevi. Ļaunākais, ka tas notiek zemapziņā. Vārdos uzvarētais var pateikties par mācību, bet viņa zemapziņa ieprogrammēs uzvarētāju kā nevēlamu personu. Tas vēlāk izpaudīsies viņa rīcībā.
Nekad nesakiet cilvēkam tieši acīs, ka viņam nav taisnība. Tas ir tikpat kā pateikt "tu esi muļķis, stulbenis", tikpat bīstami kā uzvarēt strīdā. Tas, kurš mētājas ar vārdiem "es tev tūliņ pierādīšu" un tamlīdzīgi, ir pats sev ienaidnieks vai muļķis. Vienīgais viņa sabiedrotais būs vientulība. Tik tieši norādīt uz cita cilvēka kļūdām var tikai persona, kas neciena otra domas un uzskatus, ciena tikai pats sevi, bet otru vienmēr uzlūko par mazāk nozīmīgu.
Nekad neesat tik ietiepīgs, lai paliktu pie kļūdaina lēmuma. Ja atzīsiet savu kļūdu, tiklīdz būsiet to pamanījis, sarunas biedrs pienācīgi novērtēs jūsu vīrišķību un sajutīs savu nozīmību.
Mācieties kvēli, aizrautīgi kritizēt sevi, un jums būs ļoti daudz draugu, jūs nekad nebūsiet vientuļi. Paškritika atbruņo kritiķi.
Nekad neizrādiet savu pārākumu, jo ar to jūs pazemināt otra cilvēka nozīmību un iegūstat ienaidnieku. Šādas sevis izrādīšanas metodes ir nekaunība, lielība, pašreklāma, augstprātība u.c. Paradoksāli, ka ar šīm īpašībām apveltīti cilvēki visbiežāk tās atrod citos un nikni cīnās pret tām.
Bieži mēs nedodam cilvēkam iespēju izteikties un tādējādi būt vienisprātis ar mums. Cilvēkam jādot iespēja izteikties.
Nekad nespiediet uz kaut ko. Izdariet tā, lai cilvēks domā, ka viņš visu dara pēc savas iniciatīvas.
Nekad nerunājiet pavēles formā: - "Izdari!", "Atnes!" utt. Lielāks efekts būs vārdiem "vai tu nevarētu man palīdzēt..." Piespiest un pavēlēt var tikai nozīmīgākais mazāk nozīmīgajam, priekšnieks padotajam, un šīs darbības tieši pasvītro starpību un noskaņo pret pavēlētāju - viņš lieku reizi ir pasvītrojis savu pārākumu.
Nevajag raudzīties uz parādībām tikai un vienīgi no sava viedokļa. Laiku pa laikam godīgi jāpalūkojas uz tām no otra cilvēka viedokļa, jāsaprot viņš, jāatrod nopietni argumenti viņa uzskatiem un tie jāpasaka.
Vairieties no aizdomām, pilnīgi atsakieties no to izpausmes formām. Atcerieties, ka normāls cilvēks vienmēr alkst attaisnot viņam parādīto uzticību un uz uzticēšanos atbild ar rīcību, kas attaisno uzticēšanos.
Ja jums ļoti nepieciešams norādīt uz otra cilvēka kļūdām, nekad nedariet to bez viņa labo īpašību atzīšanas. Pasvītrojot viņa nozīmību, jūs neļausiet izaugt aizsargbarjerai, kas neļauj saprasties.
Norādot uz cilvēka kļūdām, nedrīkst to darīt tiešā formā, jo tas ir trieciens viņa nozīmībai. Tas jādara tikai lielas nepieciešamības gadījumā un netieši. Turklāt noteikti jāmin kāda sava kļūda, lai atkal novērstu minēto barjeru.
Nekad nedariet tā, lai audzināmais nokļūtu bezizejas situācijā. Viņš vienmēr būs pateicīgs par to, ka devāt iespēju glābt savu nozīmību.
Nekad nepārspīlējiet cilvēku trūkumus, jo tas apgrūtinās to novēršanu. Jau sen novērots, ka tautās, kuras nelamā savus bērnus par muļķiem vai tamlīdzīgi, talantīgu cilvēku ir daudz vairāk. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem.
Nekad neatsakiet cilvēkam, ja nevarat viņam piedāvāt citu variantu. Atteikums vienmēr it kā pasvītro, ka cilvēks ir mazāk nozīmīgs. Cienījamam un nozīmīgam taču neatsaka! Piedāvājot citu variantu, jūs izlīdzināsit šo iespaidu.
Viedokļu apmaiņā neizmantojiet argumentus, kas ievaino partneri vārīgā vietā, piemēram, pārmetot viņam kādu fizisku vai citu trūkumu, kas jau tā ir sāpīgs vai rada mazvērtības kompleksu.
Nekad neatgādiniet vecus pārkāpumus, nelabojamus "grēkus", jau vairākkārt pārspriestu nepareizu rīcību.
Savstarpējās attiecības grauj piezīmes un vēl jo vairāk pārmetumi par partnerim tuvām un dārgām personām un lietām, piemēram, "apnicis tu man ar to savu māti...", "savu sportu...", "saviem draugiem..." utt.
Nevienā attiecību noskaidrošanā nav pieļaujami vispārinājumi. Nepieciešamības gadījumā jārunā konkrēti. Nedrīkst sacīt - "tu man nekad nepalīdzi...", "tu nemaz nerūpējies par bērniem...", "un vispār tu vienmēr..." u.tml.
Ļoti bīstami ir draudēt pat rotaļīgā tonī - "ja tu pārnāksi vēlu, es no tevis šķiršos, nerunāšu ar tevi..." u. tml.
