Dr. Pjeru Wašé, kas 1935 gadā bija par Sorbonnas "Garīgās dziedniecības institūta" vadītāju, visi sauca par "mīlas doktoru", jo viņš jau sen nodarbojās ar mīlas problēmu zinātnisku pētīšanu. Šis ievērojamais franču psihoterapeits kādā savā darbā sievietes pamāca, kas viņām jādara, un kas nav jādara, lai vīrieši viņas mīlētu.

 Viņš raksta: "Bieži manās runas stundās nāk sievietes un man izkrata sirdi. - "Doktora kungs," viņas saka, "es ļoti ciešu. Es nevaru gulēt, nevaru ēst. Man nav vairs gribas dzīvot, mani moka bailes un izmisums. Es jūtos tik vientuļa un tik karsti ilgojos pēc mīlošas sirds, kura pilnīgi man piederētu. Es bieži esmu ticējusi, ka esmu atradusi to vīrieti, kuru es varētu mīlēt, bet vienmēr tā bijusi maldīšanās. Man vienmēr bija jāpārliecinās, ka mani nemīl manis pašas dēļ, un es vienmēr esmu nelaimīga."

 Šādas sievietes varētu atzīt par sevišķi ideālām būtnēm, kuras dzīvē iet ar augstākām prasībām un tās uzstāda arī vīrietim, un ka viņu traģiskais liktenis rodas no viņu sirds cēluma. Bet viņu nervozais nemiers, viņu izteiksmes pārspīlētība liek domāt, ka šīs sievietes pārņēmusi mānija, kura neceļas no jūtu dziļuma, bet drīzāk gan no jūtu trūkuma. Kas viņas pētījis, tas redz, ka viņas savus izredzētos vīriešus mūžīgi, neatlaidīgi pārbauda, ka viņas vairāk domā par šī vīrieša mīlestību, nekā pašas par savu mīlestību, ka viņas vispār nemaz īsti nemīl, bet grib tikai apmierināt savu patmīlību un valdonības dziņu. "Tu mani nemīli." ir viņu mūžīgais pārmetums, ar kuru tās moka savus vīrus. "Ja tu mani mīlētu, tu nestu man tādu vai šādu upuri."

 Tās ir sievietes, kuras tikai prasa un nekā nedod, un kuras savu patmīlu, pašas labumu slēpj ideālas mīlestības un kvēlošas greizsirdības maskā.

 S i e v i e t e s,   k u r a s   v ī r i e š i   t i e š ā m   m ī l,   i r   p a v i s a m   c i t ā d a s.  Viņas pašas dod mīlestību, ļaujas savām mīlestības jūtām bez blakus domām, un viņas modina to ilgstošo piekļāvību, kura cilvēku dara laimīgu. Tās nav ne sevišķi skaistas, ne sevišķi gudras, bet viņas vienmēr ir laipnas, uzticīgas, līdzsvarotas un drošas savās jūtās. Tāda sieviete nekad nebūs greizsirdības upuris; viņa nekad nebīstas, ka viņas vīrs to kādreiz varētu nemīlēt; viņa ir tik droša un skaidra savās jūtās, ka arī visapkārt rada mieru un drošību; viņa nenododas cietsirdīgiem eksperimentiem ar citiem cilvēkiem (vīriešiem), neprasa no vīrieša vienmēr jaunus upurus, bet ir apmierināta ar to laimi, kura izaug no harmoniskas sadzīves.

 S i e v i e t e,   k a s   p a t i e s i   m ī l,   zina, ka stipras un īstas jūtas neizpaužas katrā ikdienišķās dzīves mirklī, bet ka šīs jūtas, kā varena straume, piestrāvo visu mīļotā cilvēka darbību. Viņa nešaubās un neraud, nekliedz un nebaidās. Laulībā viņa nerada moku un nemiera atmosfēru, bet izplata to sievišķīgo siltumu un mieru, kas ir mīlas laimes drošākais pamats.