|
Daļa ļaužu vēstīs, ka Rūnas ir seno ģermāņu un ziemeļu tautu rakstu zīmes. Ka tās veido alfabētu, kam ir zināma līdzība ar romiešu, grieķu, kirilica vai ebreju alfabētu. Šis skatījums zināmā mērā ir pareizs, taču kāda mazāka, agrāk it kā nenozīmīgāka ļaužu daļa zin, kas patiesībā ir Rūnas.
Drīzāk, nevis Rūnas ir attīstījušās kā raksts, bet gan gluži otrādi - ģermāņu un ziemeļu tautu rakstība ir attīstījusies no Rūnām. Taču sākotnēji Rūnas bija reliģiskas, mistiskas un maģiskas zīmes, kas tika lietotas buršanā un nākotnes pareģošanā, kā arī kā mācību līdzeklis, caur ko ļaudis apguva savas tautas reliģiskās, filosofiskās un morāles vērtības. Rūnas ir ārpusķermeniska, šamanistiska un sajūtās balstīta cilts pilnveidošanās, kas pat vissvētākajā rīcībā un iesvētīšanās norisēs ir cieši saistīta ar senlaiku zināšanām.
Dziļi katrā atsevišķajā Rūnu zīmē glabājas kāda daļa no ziemeļu un ģermāņu tautu Radīšanas vēstures un kāda daļa no Dievu mītiem, kāds dzīvības aspekts, kāda mistiska un morālfilosofiska iezīme, kāda maģiska iedarbība, pareģojoša zīme, padoms vai izaicinājums un daudz kas cits. Rūnas ir saistītas ar arhetipiem, un par to, senajos Ziemeļu dievu tēlos mītošo un ļaužu īpašībās iemiesojušos raksturu, vēsta atbilstošās, vienkāršotās rakstu zīmes.
Vairāk nekā pirms 2200 gadu Rūnu zīmes, lai tās būtu iespējams labāk saprast, tika izstāstītas, apdzejotas Rūnu dzejā, taču to saturs, nozīme un iedarbība palika tāda pati – dziļa un izskaidrojama tikai dažiem. Un gluži tāpat vienkāršojās to veidols un izlīdzinājās līnijas. Taču, neskatoties arī uz to, līdz mūsdienām nav zudusi ne Rūnu nozīmība, ne spēks, ne arī vēstījuma patiesums.
Patiesībā rakstībā Rūnas tika izmantotas salīdzinoši vēlāk, jo sākotnēji tās izmantoja kulta un maģiskiem mērķiem, kā arī tika lietotas buršanā un Dievu spēka piesaistīšanā. Katra no Rūnām ir saistīta ar kādu noteiktu spēku, ko Rūnu meistars izzina, pārvalda un pielieto savā maģiskajā praksē gatavojot amuletus un talismanus.
Vārds Rūna nozīmē slepens vai apslēpts. Tas ir tuvu radniecisks vācu valodas vārdam raunen (noslēpumaini čukstēt), kura pirmsindoģermāniskais veidols reu nozīmē čukstēt. Iespējams, šis vārds ir radies pateicoties Rūnām piemītošām pareģojošām īpašībām, kurām noslēpumu nozīmju zinātājiem bija ļauts tuvoties, kuras citiem, ārpusē stāvošiem iečukstēt. Vārds Geraune ir cēlies no senaugšvācu vārda Giruni un tā nozīme ir saistīta ar noslēpuma nozīmi un noslēpto padomu savākšanu. Dīvaini un maģisku spēku pārpilni ir tādi vācu īpašvārdi kā Heidruna, Gudruna, Sigruna...
Augšvācu vārds Rune ir parādījies aptuveni 17. gadsimtā, taču veidojies no visos ģermāņu dialektos pazīstamiem vārdu pirmveidoliem. Gotiem, sensakšiem un senaugšvāciem ir veidols Runa, sennorvēģiem – Runar (ar nozīmi mistērija), senangļiem Run (runiar nozīmē čukstēt un leodrunan – dziesmu Rūnas), senislandiešu skaldiem runi (draugs, biedrs, padomnieks, runnr nozīmē mežu zeme), vidusvelsiešiem Rhin (maģiskā burvestība), somiem Runo (dziesma, dziedājums, vārdošana), sennorvēģu un senīru Rún nozīmē noslēpums. Vārda veidols Rûne ir cēlies no vidusvācu un ir īstais senaugšvācu Rune (noslēpums, mistērija) un ir arī mūsdienās zināms jēdziens. Visu šo vārdu veidolu izcelsme ir arī pretrunīga. Daudzi pētnieki smeļas no vieniem un tiem pašiem ķeltu aizguvumiem, bet tā nebūt nav galējā patiesība.Mūsdienu vārds Burts (latviski tam cita cilme, bet vācu valodā Buchstabe, (burtiski grāmatu zizlis) ir cēlies no paražas iegriezt Rūnas. Romietis Tacits ir vēstījis, ka Rūnas tika iegrieztas īpašos, no koka darinātos Rūnu zižļos. No šīm Rūnu koka kārtīm vai nūjām tika veidoti vārdi, kam sākotnēji nebija nekādas saistības ar grāmatām.
Koka zižļos iegrieztajām Rūnām ģermāņu Rūnu maģijā aizvien bijusi svarīga nozīme. Pareģošanas rituālā šie rūnu zižļi tika izmesti īpašā veidā un tad skaidrots to novietojums un nozīme. Vācu valodas vārds Zaubern (burt, uzburt) ir cieši saistīts ar Rūnu maģisko darbību. Dažādos avotos ir vēstīts, ka Rūnas bieži tika iekrāsotas ar cinobru (vācu val. – Zinnober) un šo vārdu etimoloģiskā izcelsme ir vienota.
Rūnas izstaro kādu īpašu iezīmīgu fascinējošu un godbijīgu gaismu. To spēks un gudrība plūst cauri gadu simtiem līdz mūsu dienām. Cilvēkiem, kas uz tām paļaujas, Rūnas palīdz doties ceļojumā pašiem sevī. Tās veido vienus no daudzajiem vārtiem mūsu dvēselē. Rūnās slēptās zināšanas ir cieši saistītas ar dvēseles izzināšanu.
FUThARK
Pirmās sešas Rūnas, precīzāk, to nosaukumu sākuma skaņas veido Rūnu alfabēta nosaukumu. Futhark – tās ir Fehu, Uruz, Thurisaz, Ansuz, Raidho, Kennaz.
Rūnu kārtība daudzos Rūnu alfabētos ir ļoti līdzīga, tomēr ir dažas atšķirības, kad tās tiek novietotas nedaudz citādi. Un arī Rūnu nosaukumi dažādās valodu praksēs tiek lietoti pat ļoti atšķirīgi. Jebkurā gadījumā ļoti svarīgi ir pieņemt kādu vienu skolu vai virzienu, kas nebūt nav viegli, jo ietekmju šeit ir ļoti daudz. Ir divi it kā visatšķirīgākie Rūnu nosaukumu veidošanas paņēmieni – viens ar skaņu Z daudzu Rūnu nosaukumu beigās un otrs, ar skaņu R beigās. Pie tam, šajos gadījumos, kas ir vairāk saistīti ar senislandiešu valodas īpatnībām, arī Rūnu latīņu burtu pierakstā pirmais un pēdējais burts tiek rakstīts ar lielajiem sākuma burtiem, piemēram, UruR. Un Rūnas kopumā raksta RunaR.
Rūnu pieraksts kādā noteiktā veidā var veidoties arī katram Rūnu meistaram citādi. Piemēram, Rūna Ansuz tiek rakstīta izmantojot Rūnas Ansuz – Nauthiz – Sowelo - Uruz – Algiz. Katrs Rūnu meistars Rūnas apzīmēšanā ieliek tās skaņas, kuras viņam šķiet atbilstošākas, atkarībā no savām izjūtām un sapratnes. Un augot meistaram, Rūnu nosaukumā izmantotās Rūnas var arī mainīties un variēt atkarībā no pielietojuma. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tomēr tas ir arī likumsakarīgi, ka ir Rūnu nosaukumi, kuru skaņu daudzveidība ir ļoti neliela un variantu maz, taču tām līdzās ir arī tādas Rūnas, kuras pieļauj daudz lielākas varietāšu iespējas. Tāpēc, lai jūs nemulsina citviet, pie citiem Rūnu meistariem pamanītie citādākie Rūnu nosaukumi.
Runājot par Rūnu vecumu, senumu un vietām, kur tās varētu būt sākotnēji atrastas un no kurienes cēlušās, arī šeit ir diezgan pretrunīgi un dažādi vērtējumi, pētījumi, atradumi un skatījumi. Viens no variantiem vēsta par mūsu ēras pirmo gadsimtu un to atrašanas vieta ir Alpu Ziemeļu daļa. Un vēlāk tās izplatījušās pa visu Eiropas teritoriju. Dažādība un daudzveidība ir arī Rūnu skaita ziņā. Ir trīs galvenie Rūnu skaita varianti – tā dēvētais “Senais Futhark-s”, kurā ir 24 Rūnas, Senislandiešu rūnas, kurās ir 16 Rūnas un Britānijas Rūnu kavas ar 33 Rūnām. Vēl līdzās šiem senākajiem Rūnu krājumiem, ir arī jaunāki varianti, kā piemēram, Armanjaka Rūnu kava ar 18 Rūnām, 25 Rūnu kavas, kur tradicionālajām 24 Rūnu zīmēm pievienota t.s. Tukšā Rūna vai Baltā Rūna u.c. Tā kā iespējas Rūnu meistariem ir visdažādākās. Katrs var atrast sev tuvāko variantu, kuru pētīt un, ar kuru strādāt.
Un visā šajā Rūnu daudzveidībā ir vēl kāds gadsimtiem sens strīdīgs jautājums. Kā tad īsti Uthark vai Futhark. Tātad jautājums par to, kura Rūna ir pirmā – Uruz vai Fehu. Vai Rūnu rinda (vai aplis sākas ar Rūnu, kura simbolizē neapzināto sākotni vai stabilu īpašumu, piederību). Mums visdrīzāk var likties pieņemami, ka sākumā ir tas neredzamais, tikai nojaušamais, sākumā, kamēr nav nekā cita ir slēpta, vēl neapzināta iedvesma, ierosme, sākumā ir tā baltā lapa, uz kuras var zīmēt jebko. Un beidzot vienu attīstības ciklu, ir kaut kas reāls un taustāms, kas atkal var turpināties citā līmenī, uz nākamā pakāpiena, atkal sākot no zināmā mērā sāumpunkta. Gotlandē atrastā Kilfera (Kylver) akmens plāksne ir pierādījums, ka pastāvējusi arī šāda Rūnu rakstīšanas secība. Rūnu rinda uz šīs plāksnes sākas ar vertikālo Uruz Rūnas līniju. Uthark teorijas pretinieki gan apgalvo, ka tā ir bojāta Fehu Rūnas vertikālā līnija. Tomēr interesanti ir tas, ka šī Rūnu rinda beidzas ar spēcīgi un nepārprotami Fehu Rūnai līdzīgu Rūnu. Daži ļoti nopietni un spēcīgi Rūnu meistari uzskata tieši šo par senāko un pirmatnējo Rūnu kārtojumu, kurpretī vēlākie, viņuprāt, ir vienīgi maldināšana, lai Rūnu īstais spēks nebūtu pieejams kuram katram. Runa ir par ļoti spēcīgu un svarīgu Rūnu kodu, kas vienu Rūnu rindu pārvērš otrā, kur arī slēpjas rakstīto Rūnu maģijas spēks. Svarīgs norādījums šajā virzienā ir arī Egila sāga, kur prasmīgs lasītājs var atrast nozīmīgas norādes. Šai sāgā ir vēstīts par Rūnu magu Egilu, kurš nonācis kādās lauku mājās, kurās saimnieku meita guļ uz nāves gultas. Ļaudis, zinādami, ka Egils ir Rūnu mags, lūguši viņu meiteni dziedināt, izmantojot Rūnu maģijas spēku. Kad viņš iegājis jaunās sievietes istabā, viņš zem viņas gultas atradis vaļa kaulu, kurā jaunais zemnieku dēls bija iegriezis Rūnu, kas viņam palīdzētu iegūt jaunās meitenes mīlestību. Zemnieku jauneklis to uzskatīja par mīlestības Rūnu. Egils saskrāpēja šo Rūnu un pārveidoja to veselības Rūnā. Šis Egila stāsts mums māca būt piesardzīgiem, jo īsti nezinot Rūnas, var panākumu vietā saņemt neveiksmes. Uthark ir Futhark tumšais, nezināmais veidols, kas nesākas vis ar pieradinātā mājas dzīvnieka simbolu, Fehu Rūnu, bet ar neaprēķināmā, pirmatnējā un varbūt pat mežonīgā simbolu Uruz. Un tieši šī ir tā visciešākā saikne ar Eddā aprakstīto Radīšanas mītu.
|
RŪNU KOSMOSS - PASAULES KOKS - RŪNU KOKS |
|
Kosmoss ir vienots veselums – dažādu slāņu, līmeņu un esības lauku veidojums. Šie esības lauki (dimensijas) ne tikai ir cieši saistīti viens ar otru, ne tikai ieplūst viens otrā, bet arī mijiedarbojoties nemitīgi mainās un attīstās.
Ziemeļu tautu senatnes viedie šo daudzslāņaino kosmosu pieņēma un atspoguļoja kā Pasaules koku, Iggdrasilu (Yggdrasil). To pazīst arī mūsdienu ļaudis, senās ģermāņu reliģijas sekotāji un pētnieki. Latvijā mēs pazīstam Austras koku. Jūdaisma tradīcijā - Dzīvības koku (vai Izziņas, Atzīšanas koku). Pasaules koks ir daudzslāņaina Visuma atspulgs, kurā mūsu gara augstākais Es daudzu dzīvju garumā dodas pilnības meklējumos.
Daudzās sāgas, leģendas un pasakas ir veids, kā izstāstīt Kosmosa uzbūvi un dot esības izpratni. Lasīt senos tekstus ir veids, kā izzināt senās un mūžīgās pasaules likumības, veids, kā pietuvoties to skaidrotāju vēstījumiem par pasaules sākumu. Jau sen pirms tika pierakstītas uz papīra, teikas un pasakas ceļoja no mutes mutē, no paaudzes paaudzē. Šādi aplūkots, jebkurš mīts ir slepens vēstījums, zīmju valodā sniegta ziņa vai stāsts, jo arī vārds vai sižets ir zīme. Sākotnēji tās mutiski tika nodotas tikai iesvētītajiem mācekļiem, jo mīts ir slepens zināšanu tālāknodošanas veids. Ziemeļu tradīcijā īpaši nozīmīgs bija “poēzijas medus” – dievišķs nektārs, kas ļauj izjust svētīgu iedvesmu. Tā nelīdzinās nevienai no parastajām jūtām, bet skar augstākās gudrības avotu un dod spēju ietvert šo gudrību vārdos. Tā saasina uztveri un atklāj pieeju zināšanām, kas slēptas atmiņās. Senajos skandināvu mītos poēzijas nektāru sargāja milzis Jotuns, kas ir bezpersoniska, nemainīga spēka zīme. Tas sargā zināšanas no zudībām un no izmainīšanās. Paliekot slēptas, zināšanas nezūd, bet nonāk citā esības laukā un ir nepieciešams īpašs grūdiens, lai tās no jauna pamodinātu. Sarežģījumi rodas tad, ja senie vēstījumi tiek uztverti konkrēti vai vēl jo vairāk, ja to skaidrojumi doti neprecīzi, apzināti sagrozīti vai to īstā patiesības atslēga laika gaitā zudusi. Ne velti senie skandināvu dziesminieki skaldi, līdzīgi, kā tas bardie seno ķeltu tradīcijā, bija vieni no augstākajiem iesvētītajiem. Viņi bija apguvuši īpašo prasmi dziesmās un dzejās vēstīt seno un mūžīgo patiesību.
Dažādu tautu mīti, leģendas, teikas un sāgas Senās Skandināvijas leģendas pierakstītā veidā ar nosaukumu “Senā un Jaunā Eda” tapušas vēl pirmskristietības laikā, aptuveni IX - XIII gadsimtā. Edā ietilpst Rūnu poēmas, kuras savukārt ir mītisks vēstījums un noslēpumaina mācība par Visuma rašanos un par tā pilnveidošanos, izplešanos un par visa šī saistību ar cilvēka dzīvi. Tas ir arī pierakstītās Rūnu nozīmes un skaidrojuma sākums.
Atšķirībā no daudziem citiem pasaules radīšanas vēstījumiem, islandiešu un norvēģu sāgas nerunā par to, ka pasaule būtu radusies “ne no kā”, bet gluži otrādi – tā radīta no kaut kā jau esoša: jau pastāvošajam, ārpus laika esošajam, Visuma radītājs tikai piešķīris citu veidolu.
Iesākumā bija Uguns un Ledus. Kustība izraisa pretējību izveidošanos. Saraujoties un izplešoties divi pretēji spēki savienojas vienā un rada trešo, ko pilnīgi citu, līdz tam nebijušu.
Rūnu dievišķumu apliecina ne tikai tas, ka Rūnas cilvēces svētībai un harmonijai atklāja dievu valstības Asgārdas Augstākais Dievs, zināšanu un gudrības dievs Odīns. Un šī atklāsme nākusi caur upurēšanos pašam Sev, tātad caur patiesu savas esības dievišķuma apzināšanos.
Būtībā katra Rūna sevī glabā noteiktā pasaules laukā darbīga spēka nospiedumu, tā ir zīme, veidols vai ceļš caur kuru iespējams šo spēku atvērt, padarīt apzināti darbīgu un šīs gūtās zināšanas, prasmi darboties ar spēku, izmantot un dot tālāk pasaulē. Rūnu koks veidojas pēc īpaša, zināmā mērā slēpta, atbilstību principa savienojot Rūnas ar tā paša spēka pirmtēlu.
| |
